Egoistiskais viedoklis

Nedaudz...
...par precēšanos

Kādēļ mūsdienās cilvēki precas? Šķiet, biežākais no iemesliem – tā ir nejauša kļūme kontracepcijas līdzekļu lietošanā... Vēl varētu būt – lielā mīlestība agrā jaunībā, bet pietiekami lielā vecumā, lai visi būtu muļķi, kuri uzskata, ka precēties vēl par ātru un nekas prātīgs nesanāks. Nu, protams, ir jau vēl daudz iemeslu, bet es pieturēšos pie otrā no sevis minētajiem.

Kāzas mēs nosvinējām tālajā (bet varbūt ne tik ļoti) 1995. gadā. Man – 19, jaunajai sievai – 18. Abi otrā kursa studenti, dažādās gan iestādēs.

...par bērniem un to sagādāšanu

Man bija labi atalgots darbs, un no vecākiem mēs nebijām atkarīgi. Sākumā dzīvojām studentu kopmītnēs, vēlāk sākām īrēt dzīvokli. Lēnā garā iegādājām sadzīvei visu nepieciešamo.

Pēc gada kopdzīvē nolēmām, ka varbūt vajadzētu bērnus? Diviem jauniem cilvēkiem pie bērniem tikt nav liela māksla. Kā šodien atceros – es vadīju kursus un tajā mirklī man piezvanīja no dzemdību nama un pateica, ka sievai sākušās dzemdības. Neatceros, ko es tur klausītājiem vēl divas stundas stāstīju par datoriem, bet, ticis vaļā, diebu uz dzemdību namu. Bija ziema, pulkstenis daudz, dzemdību namā mani iekšā nelaida, lai nākot rīt. Izdevās ar kurinātājiem sarunāt un caur kaut kādu pagrabu iekļūt iekšā, ārā jau vairs nemeta. Sarunāju vecmāti, kura iznesa man parādīt manu mazo meitiņu. Neaizmirstams skats – mazs, mazs cilvēciņš ar sarkanu ģīmīti un pelēkām actiņām, kuras skatās "v kučku". Fotoaparāta toreiz man līdz nebija, bet bildi joprojām atceros, bez visādas tur tehnikas.

...par pēcdzemdību periodu

No dzemdību nama ar kājām aizklīdu līdz mājām. Biju priecīgs, laimīgs, cerību pilns un nākamās dzīves rožainajos plānos iegrimis. Pēc mēneša dzīvei vajadzēja atgriezties vecajās sliedēs, tikai ar mazu starpību – mājās vēl ir viens jauks cilvēciņš, ar kuru ņemties tā vietā, lai blenztu televizoru.

Bez šīs pārmaiņas bija vēl viena, ar aci uzreiz nemanāma un ne tik priecīga – seksuālās dzīves apsīkums. Citiem vārdiem – vienkārši nekādas seksuālās dzīves. Centos būt uzmanīgs, organizēt romantiskus pasākumus. Nekā. Pārlasīju literatūru – jā, esot tāds pēcdzemdību krīzes periods, tā varot sievietei gadīties. Pēc pāris mēnešiem pārejot.

...par pirmo svecīti

Mācījām meitiņai nopūst svecīti. Kā nekā – viena gada jubilejas svinības ir nopietns pasākums jebkura – liela vai maza – cilvēka dzīvē. Iemācījām. Svinīgajā brīdī svecīte tika pūsta tik dedzīgi, ka vaidziņi kļuva sārti un tortei rozes pajuka.

Bet atkal – ne tik krāsainā dzīves puse – seksa nav. Mēģinājumus vēl neesmu atmetis – vienīgi, vairs neesmu tik uzmanīgs, neesmu vairs romantisks. Esmu NEDABŪJIS ILGU LAIKU. Savu sievu joprojām mīlu un mokos ar onānismu. Sāku apskaust citus, kuriem viss ir kārtībā.

...par trim svecītēm

Trešā dzimšanas diena jau ir apzināti svētki. To gaida! Tai gatavojas! Nepacietībā sit plaukstiņas. Uzmanīgi mēģina zondēt vecākus – ko dāvinās... Uzsvērti rotaļlietu veikalos virza sarunu uz gaidāmo jubileju un kādu ĪPAŠO rotaļlietu, kura ir, lūūūk, tajā plauktā...

Ienīstu pārīšus uz ielām. Ciest nevaru romantiskas filmas. Tur visur ir redzams, ka divi pretēja dzimuma cilvēki piekopj ne tikai platoniskas attiecības. Sieva uzskata, ka viss ir kārtībā. Ka es esmu rupjš tēviņš. Esmu bijis pie vairākiem ārstiem, ģimenes centrā un vēl sazin kur. Visur saka, ka jānākot abiem. Sieva apgalvo, ka viss ar viņu ir kārtībā, ka nav tur ko ārstēties. Kāpēc es viņu nevarot mīlēt tā pat?

...par četrām svecītēm

Bērnudārzā ir pirmie draugi. Ja ir draugi, tad kā lai tos neaicina uz dzimšanas dienu? Šoreiz vecāki nav tie, kuri organizē. Nu rīkotāja ir pati jubilāre. Vajag tādu kūku, torti šādu, sveces, lūk tās, dzersim šo limonādi. Lai jau rīko – viņas draugi, viņas pasākums. Vecāku pienākums – palīdzēt un neiejaukties. Četras sveces nopūst – tas nav tas pats, kas vienu. Pūdercukurs lido pa gaisu, apkārt bērnu spiegšana un priecīga čalošana.

Esmu mēģinājis slāpēt savu dzīvi alkoholā. Kaut kā nesanāca kļūt par alkoholiķi. Varbūt pārāk īsu periodu dzēru? Varbūt ne tos dzērienus? Dzīve galīgi apnikusi. Vienīgais prieks – mazais cilvēciņš. Bet vai tad divdesmit četru gadu vecumā cilvēks jau ir vecs, un pašam dzīvē nekas vairs nepienākas? Precas klasesbiedri. Dalos ar viņiem priekā un novēlu, lai nesanāk, kā man. Iegādājos motociklu. Sievai nepatīk. Nekur ar mani nebrauc. Rodu prieku no braukšanas lielā ātrumā. Šķiet, ka aizbēgu no visām raizēm. Par to laikam ir daudz pasaku sarakstīts – šoseja, ātrums, mocis... Pirmajā savā sezonā ar moci nobraucu 50 000 kilometru. Visus tepat pa Latviju. Nekādās motociklistu aktivitātēs nepiedalos, vienkārši braucu. No rīta, līdz vakaram. Braucot uz moča var daudz ko pārdomāt. Tur tu esi viens pats ar sevi. Nav ne radio, ne blakussēdētāja pļāpas. Vai tiešām es, kā vīrietis, nekam vairs nederu?

...par piecām svecītēm

Ja ir daudz radu, tad jau ir arī daudz svinēt gribētāju. Visus ar vienu svinēšanas reizi saaicināt nevar. Svinēšana bērnudārzā. Svinēšana mājās. Svinēšana pie vieniem vecvecākiem. Svinēšana pie otriem vecvecākiem. Un dāvanas! Jo lielāka kaste un skaistāk iepakota, jo vērtīgāka dāvana. Protams, ka tik daudzām svinībām arī štātei ir jābūt atbilstošai – gluži kā princesei. Patiesībā, viss pavadās ar tādu kā princesomāniju. Laikam jau katra meitene piecu gadu vecumā gribētu būt princese, gluži kā pasakās un Disneja multiplikācijas filmiņās. Man arī citu princešu nav – meitiņa ir vienīgā.

Bet sievietes manā dzīvē ir atgriezušās. Kā izrādās – esmu jauns, atjautīgs, pacietīgs sarunu biedrs. Un ko gan vairumam sieviešu vajag? Vīrieti, kurš viņas uzklausa, saprot, spēj celt pašapziņu. Kā lai tādam neatdodas? Tā nu es dzīvoju dubultu dzīvi. Pa dienu – darbs. Vakarā – ģimene. Brīvdienās un pa naktīm – motociklists. Sāku piedalīties visos pēc kārtas motociklistu pasākumos, atbrīvojos no saviem nekam nederīgā vīrieša kompleksiem, sāku mainīt mīļākās. Ticiet, vai nē – paša sieva man sāka šķist pretīga. Pat iedomājoties, ka gadu atpakaļ es vēlējos ar viņu seksu, man šķērmi sametās.

...par sešām svecītēm

Sešos gados cilvēciņš jau ir pieaudzis. Viņš sāk saprast, ka ne viss ir tik rožains, kā sākumā liekas. Viņš saprot, ko nozīmē zaudējums – bērnudārzā pazudusī mīļotā mantiņa. Viņš saprot, ka ir arī slikti cilvēki – kāds taču to mantiņu paņēma! Viņš saprot, ka tētis ar mammu tā jocīgi uzvedās – lamājas, reizēm pat kaujas! Saprot arī, ka tētis bieži nenakšņo mājās, bet mamma bieži raud. Reizē ar šo saprašanu nāk vēlme visu salabot. Samīļot mammu, samīļot tēti, virzīt sarunu uz citu tēmu, ja kāds no vecākiem sāk runāt par savstarpējām nesaskaņām. Vismaz dzimšanas dienā viss ir kārtībā – tētis filmē uz video, mamma taisa ēdienus, visapkārt svētku sajūta. Viss taču būs labi, vai ne? Tēti, mammu?

Pēkšņi es savai sievai esmu kļuvis vajadzīgs. Viņa ir gatava gan uz seksu, gan visur piedalīties, kur es piedalos. Bet man to visu vairs nevajag. Manas jūtas pret viņu ir izgaisušas. Mans sapnis – mierīga līdzās pastāvēšana – tev sava dzīve, man sava, bet meita – mūsu dzīve. Sieva tam nepiekrīt. Sāk bombardēt manas mīļākās ar īsziņām. Visiem maniem draugiem stāsta par mani briesmīgas lietas – ar kādām es padauzām vazājos, kāds es kretīns. Visiem maniem radiem stāsta, kāds es cūka, viņu pametis. Būtībā, mēs izšķiramies. Es aizeju dzīvot pie draugiem. Vedu meitu no bērnudārza, lutinu, cenšos būt labs tēvs (kur nu...) Uzklausu sievas pārmetumus, uzklausu mīļākās pārmetumus, smagi pārdzīvoju meitas kluso lūgšanu pēc laimīgas bērnības. Izšķiramies ar sievu arī juridiski. Vienojamies, ka es maksāšu katru mēnesi noteiktu naudas summu, kuras izmēru mēs reizi gadā pārskatām.

...par septiņām svecītēm

Dzimšanas dienas svinēšana, līdzīgi arī kā citi svētki, sastāv no divām daļām – pirmā – ar tēti, otrā – mājās, ar mammu. Tētis aizved uz rotaļlietu veikalu un ļauj pašai izvēlēties dāvanu. Tas ir ļoti sarežģīti. Mantu ir tik daudz. Arī dārgu mantu, jo nauda ir pazīstama lieta, un vērtību sistēma jau ir izveidojusies. Ko lai izvēlas? Automašīnu Bārbijai? Milzīgu lāci? Vēl vienu Bārbiju? Lielu puzli, kuru salikt nebūs pacietības? Jāizlemj pašai. Lēmumu pieņemt tētis nepalīdz, tikai smaida. Pēc stundu ilgas gudrošanas, Bārbija tiek pie jaunas automašīnas. Tad mēs ejam uz kafejnīcu. Pasūtam triju dažādu veidu saldos. Apēst gan sanāk tikai no katra pa pāris karotēm, bet tas nekas. Ielienam foto automātā un uztaisām četras jautras bildes kopā ar tēti. Pirmajā – nopietni gaidām, kad tad fotografēs. Otrajā – smaidam par to, ka fotografēja negaidīti un droši vien sejas būs ŠAUSMĪGI NOPIETNAS. Trešajā – nopietnība ir atgriezusies. Ceturtajā – smejamies līdz ausīm, jo cik tad ilgi piespiedu kārtā var būt nopietns? Bildīšu gaidīšana arī ir satraucošs brīdis – aparātā kaut kas klakst un rūc, un nav īsti ticības, ka kaut ko viņš beidzot uztaisīs. Skatāmies pulkstenī – mamma jau gaida. Sākas svinību otrā, oficiālā daļa. Muļķa dzīšana ir jābeidz. Aizvedu meitu pie mātes.

Mana mīļākā ir kļuvusi par manu sievu. Man ir jauna ģimene. Bērnu vēl nav, bet vēlamies, vismaz divus. Pie tā arī strādājam. Tiekos ar meitu, kad vien varu. Darītu to biežāk, ja Bijusī nebūtu kategoriski pret to, ka mana meita tiekas ar manu sievu. Uz doto brīdi cenšos balansēt starp trijām sievietēm – Bijušo, meitu un sievu. Tas nav viegli. Bijusī mani uzskata par BRIESMĪGU KRETĪNU, kurš viņu ārprātīgi apkaunojis un pazemojis. Meita mani mīl, bet zina mātes attieksmi pret manu sievu, tādēļ klusē kā partizāns, ja ir ar viņu tikusies. Sieva to visu saprot, bet palīdzēt nekādi nevar. Kā tur saka, tas ir mans krusts, kuru arī stiepju. Ceru, ka kādreiz varēšu ar meitu visu izrunāt un viņa man piedos, ka nespēju būt ar viņu kopā tik daudz, cik citi tēvi ar savām meitām.

...par astoņām svecītēm

Tās vēl tikai būs. Būs arī pirmais skolas gads, pirmais nopietnais pienākums dzīvē – būt pirmklasniecei. Saņemt gan labas, gan sliktas atzīmes (kaut gan, tagad jau bērnus uzskata par dauņiem un atzīmes pirmajās klasēs neliek), iegūt jaunus draugus un jaunus ienaidniekus. Ceru, ka spēšu būt, ja ne blakām, tad kaut kur netālu, sauciena attālumā. Vienīgi, kā lai zinu, ka mani sauks?