Ilgu laiku šāds pāris izdabā viens otra vēlmēm, apspiežot savas patiesās izjūtas. Nerunā. Noklusē. Izliekas. Ar laiku iemācoties “mīļi” manipulēt gan ar savām, gan partnera jūtām, rezultātā radot neizturamu spriedzi vai pat savstarpēju riebumu. Tad it kā negaidot, par brīnumu radiem un draugiem, abi aiziet katrs savu ceļu. Protams, viņi var palikt pāris, vai pat ģimene, neierobežoti ilgu laiku, bet šo cilvēku starpā patiesu jūtu vairs nav. Parasti ir tikai pieradums. Varbūt vēl kādu brīdi viņus kopā notur sekss vai bērni. Tomēr ļoti drīz ar to vien vairs nepietiek. Pavards atdziest.
Kas tad noticis? Kāpēc pāris, kuru apkārtējie uzskatīja par gandrīz ideālu, pajuka? Atbilde patiesībā ir ļoti vienkārša - viņi nebija patiesi viens ar otru un paši ar sevi. Viņiem nepietika drosmes būt atklātiem un bezbailīgi runāt par visu. Viņi abi izvēlējās slēpt savas patiesās izjūtas zem maskas vai aizbildināšanās - “viss taču kārtībā”.
Īstām, nopietnām un dažbrīd ļoti sāpīgām sarunām vajag drosmi, laiku, pacietību un spēju saprast un pieņemt, ka otrs cilvēks ir labs arī tāds, kāds ir šobrīd.
Tikai ir viens “bet” - iemīlamies jau parasti paša radītā ideālā, kuram nedaudz atbilst sastaptais svešinieks. Uzreiz sākas izpatikšana, čubināšanās un bužināšanās, bet neatliek laika iepazīt to, kāds tad ir otrs cilvēks īstenībā. Nepietiek laika iemācīties sarunāties. Nav laika saprast - vai otru cilvēku tu esi tikai fiziski iekārojis, vai arī laika gaitā - patiesi iemīlējis.
Abi dzīvo kopā, guļ vienā gultā, rada bērnus... Tomēr neuzdrošinās uzsākt dvēseliski intīmas attiecības. Cilvēkiem, neatkarīgi no dzimuma, ir bail, ka parādot savu patieso būtību - taps atgrūsti, izsmieti, aizvainoti un pamesti. Protams, ka atklātības sekas ir neprognozējamas, jo “mīļums”, ar kuru, iespējams, jau nodzīvots kopā ne viens vien gads, nemaz nav tāds, kāds cenšas būt - lasi “par kādu izliekas, jo domā, ka tā ir labāk gan pašam, gan otrai pusītei”. Mīlestība vienmēr ir risks. Vienmēr pastāv iespēja, ka tevi nesapratīs, negribēs un pametīs.
Tomēr drosmes, riska un bezbailīgas uzdrīkstēšanās rezultātā iegūtais… tad arī ir patiesa tuvība un savstarpēja sapratne. Nopietnu attiecību izveidošanās notiek vairāku gadu laikā. Un arī tikai tad, kad abi ir gatavi runāt un uzklausīt otru nenosodot. Brīdī, kad vari mierīgi sēdēt otram blakus, nevis domā, kur likt nerātnās rokas, tikai tad beidzot sāc redzēt otru cilvēku. Diemžēl, šajā brīdī vairākums pāru jau pārdzīvo vilšanos un iekāres beigas. Jaundibinātajās ģimenēs iestājas garlaicība un panīkums, jo kopā dzīvo divi pasveši cilvēki, kuriem nemaz nav tā īsti par ko parunāties. Nav vēlēšanās un arī bail būt patiesam ar otru cilvēku, bet tomēr gribas saglabāt kādu nelielu siltumiņu un atmiņas par iekāres dzirkstīm. Tāpēc tiek likta lietā it kā nevainīga izlikšanās, dažs saka - mīļotā saudzēšana, nesakot viņam patiesību. Taču tā ir tikai patiesības slēpšana, izlikšanās, krāpšana un melošana. Ar laiku tas noved pie likumsakarīga rezultāta - attiecību izbeigšanas.
Tāpēc cilvēki nodomā, ka mīlestības nemaz nav. Īstenībā beidzas tikai vienas attiecības, dodot vietu citām, labākām, kurās ir iespēja nepieļaut nelāgas kļūdas. Kaut kā beigas… vienmēr kaut kā sākums. Vai ne?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
