Jautājums vienmēr paliek atklāts tajā momentā, kad ar kādu cilvēku sākam satikties, iemīlēties un domāt par nopietnām attiecībām. Viņa ieradumi tiek likti pretī otra cilvēka ieradumiem. Abiem viņa lietas šķiet svarīgākas par otra lietām. Kurš kuru? Cik ilgi?
Katram no mums šķiet, ka tieši viņam ir pa spēkam mainīt otru cilvēku, padarīt to kaut vai drusku līdzīgu pašam sev. Bet, ak, vai, ja ar laiku saprot, ka tas ne tikai nav izdevies, bet viss ir nonācis līdz situācijai, kad otrs uzskata, ka tiek izrīkots, un, vēl ļaunāk, mēģināts pārveidot pēc otra ģīmja un līdzības. Un tad jāsāk domāt, kur ir tā robeža, līdz kurai tu vari aizstāvēt savu identitāti, un kur ir tā robeža, kad tomēr jāsāk rēķināties ar otru cilvēku un viņa vēlmēm.
Lai labāk ilustrētu pēdējo teikumu, ir jāņem palīgā kāds piemērs. Piemēram – krogu apmeklējums. Visbiežāk vīriešiem ir ieradums katru darba nedēļas nogali pavadīt ārpus mājas, teiksim, satikties ar draugiem kādā no krogiem. Ja tas ir kādas divas reizes mēnesī, tad, iespējams, tas būtu pieņemami, bet, ko lai saka sieviete, ja viņas draugam šāds paradums ir katru nedēļu, neskatoties ne uz ko?!
Iespējams, ka šis piesauktais piemērs šķitīs banāls, bet tomēr, iedomājoties šādu situāciju, šķiet, ka tomēr kaut kas nav kārtībā. Tas ir labi, ja abi ir vienlīdz lieli tusētāji, un tas nesagādā problēmas. Bet ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem otra cilvēka nodarbe var kļūt ar laiku par apgrūtinājumu. Ja vīrietim šie tusiņi šķiet svarīgāki par kādu citu jauku nodarbi kopā ar mīļoto cilvēku, tad tomēr būtu jāsāk analizēt, cik svarīgs ir otrs cilvēks un cik liels ir otra ego.
Es domāju, ka neviena sieviete īpaši nebūtu apmierināta ar situāciju, ja viņas mīļotais cilvēks pateiktu – es eju uz krogu, tu vari nākt vai nenākt, kā pati vēlies. Atrunāšana vai kādas citas jaukas nodarbes piedāvāšana vispār nav iespējama, jo pateiktais ir kategorisks un nemaināms. Domājams, ka to var nosaukt par iegūtu ieradumu, jo būtībā nekas ļauns nenotiks, ja šis ieradums tiktu mainīts.
Protams, šāda vai kāda cita tikpat kategoriska ieraduma mainīšana, var norisināties tikai tad, ja cilvēks patiešām to vēlas, un viņam ir svarīgs otrs cilvēks un, galvenais, sajūta, ka otrs cilvēks jūtas labi viņa klātbūtnē, tiek respektēta. Taču, paralēli izpratnei par to, ka vajadzētu kaut ko mainīt, tomēr pastāv argumentācijas nepieciešamība – ir jāpasaka pietiekami labs iemesls, lai vispār sāktu domāt par kaut vai paša nekaitīgākā ieraduma izskaušanu. Bet vienmēr var atrast ieganstu, lai mainītu kaut ko, un tik pat daudz iemeslus, lai nemainītu neko.
Manuprāt, tai ir jābūt lielai mākslai - izprast, sabalansēt, mēģināt kaut ko mainīt un izmainīt sevī to, kas traucē dzīvot un traucē veidot saskanīgas, uzticamas attiecības ar citiem cilvēkiem, ne tikai ar pašu tuvāko. Un tikai tad, kad mēs būsim sapratuši, ka nav jēgas ietiepties par labu saviem paradumiem, mēs spēsim vieglāk atbrīvoties no tā, kas mums traucē saskanīgāk vadīt savu dzīvi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
