"Zvanīja kolēģi no Maskavas un piedāvāja man "mini pig" (minicūka — angļu val.). Teicu, ka man pilnai laimei vēl "minipigu" vajag, un četras reizes atteicos. Kad viņi piezvanīja piekto reizi, teicu, lai ved šurp. Tā Lola nokļuva šeit." Iepriekš Ingrīda par šādu dzīvnieciņu nebija dzirdējusi neko. "Cūciņai līdzi iedeva pamācību, tāpēc ar tās kopšanu nekādu problēmu nebija. Minicūciņa pie cilvēka jāpieradina pusotra mēneša vecumā, citādi tā ir bailīga. Lola pie manis nonāca, kad viņai jau bija apmēram četri mēneši, un pirms tam viņa ar cilvēkiem kopā nebija dzīvojusi. Tagad viņa guļ kopā gan ar suņiem, gan ar cilvēkiem. Un ikviens viņu var paglaudīt."
Lola pie Ingrīdas iejutusies ļoti labi. "Viņa sevi uzskata par suni, tāpat kā mani kaķi. Izdarības arī ir ļoti suniskas. Kuriozs bija laikā, kad viņai bija sivēni. Lolai iekārtoju savu vietiņu. Teicu dēlam, lai aiziet sakārtot segu. Kā viņš iebāza roku, Lola sāka riet. Naturāli, suniski uzrēja. Neviens nekad nav suniskāk norējies kā viņa. Mums tas bija pārsteigums. Dēls atrāvās nost, jo nobijās." Starp citu, kad "Vakara Ziņas" viesojās pie Ingrīdas, viņas zelta retrīveri uzbruka Lolai un ieķēra šņukurā. Saimniece gan teic, ka suņi ar cūciņu sadzīvo labi, tikai dažreiz kāds saorganizē mazās Lolas dzenāšanu.
Cūka, taksis vai bulterjers?
"Cūkas intelekta ziņā ir daudz gudrākas par suņiem. Piemēram, kad devāmies uz izstādi Ķīpsalas hallē, Lola pirmo reizi mūžā redzēja kāpnes. Viņa droši, bez mudināšanas uzkāpa uz trešo stāvu. Kur jūs esat redzējuši, ka suņi pirmo reizi labprātīgi to darītu? Toreiz viens bija jāvelk, otrs jānes, bet Lola tikai uz mani paskatījās un uzkāpa," cūciņu liela Ingrīda.
Cūkām var iemācīt to pašu, ko sunim un kaķim. "Tīrības ziņā cūciņa noteikti pārspēj kaķi. Lola ir iemācīta savas dabiskās vajadzības nokārtot konkrētā vietā. Un Lolai ļoti tīk braukt mašīnā. Viņa sēž priekšā uz grīdas un tur ķepas uz priekšējā sēdekļa. Būtu vairāk laika, apmācītu, un Lola sacensībās varētu konkurēt ar suņiem. Viņai var iemācīt gan lēkt, gan skriet, gan pārvarēt šķēršļus. Tikai viņai nav paveicies ar saimnieci — neesmu vairs tik aktīva."
Lola esot ļoti droša. "Gājām parādīties šovu ringā, kur apkārt daudz dažādu suņu. Suņi skatās un nekādi nevar saprast, kas tas par brīnumu, jo smaka ne kā sunim. Pie manis pienāca viens krievu uzņēmējs un prasīja, kas tas tāds ir. Saku, ka bulterjers. Uzņēmējs ilgi pētīja un beigās noteica, ka purns viņai gan kā cūkai. Lola iet garām visiem tā, it kā nekas nebūtu noticis. Sevi izrāda labāk nekā dažs labs suns."
Ingrīda dzīvo Rīgas nomalē, tāpēc centrā nav lemts redzēt šādu skatu — dāma augstpapēžu kurpēs pastaigājas ar cūciņu. Pārpratumi, ļaudīm ieraugot Lolu, bijuši dažādi. "Pie mums ciemos atnāk divi vīrieši. Viens saka: "Paskaties, kāds interesants taksis!" Laikam pa gabalu Lolu var sajaukt ar suni. Vēl viens gadījums. Gatavojos braukt uz izstādi ārzemēs, tāpēc gribēju noskaidrot, kādi dokumenti Lolai vajadzīgi. Zvanu uz Veterināro pārvaldi un saku: "Gribu kopā ar savu cūku braukt uz ārzemēm. Kādi dokumenti man ir vajadzīgi?" Atskanēja skaļi smiekli. Saku, ka "ha!" ir ļoti labi, tomēr gribu zināt, kādas potes vajadzīgas. Viņš neko man nevarēja ieteikt."
Minicūciņai jāievēro īpaša diēta
Kad Lola bijusi maza, tā dzīvojusi istabā. Gulējusi kopā ar kucēniem — lielāki sunīši apakšā, mazāki cūkai virsū. Ja Lolai kaut kas nepatika, viņa kucēniem uzrēja. Tagad Lola dzīvo ārā, suņu voljerā. Taču kādreiz tiekot arī istabā. "Istabas dzīvnieks Lola nevar būt. Jo, kā jau cūkai, viņai viss ir jāpārbauda, un, ja tas būs kaut kas ēdams, viņa noteikti gribēs to apēst. Cūka paliek cūka. Viņas deguns ielien visur. Viss tiks savandīts, pārbaudīts. Viss ēdamais tiek savākts. Vispār jau viņa ir lāga meitene, īpaši palaidnīga nav."
Cūkas ir visēdājas, un arī Lola ēd visu — gan gaļu, gan augļus, gan saknes, gan zaļbarību. Vislabprātāk viņa grauž sausiņus. Taču, kad Lolu saņēmusi no audzētavas Vācijā, līdzi dota speciāla ēdienkarte, lai visi zina, kā tāds smalks cūcis jābaro. "Piemēram, brokastīs viens burkāns, otrās brokastis — sausiņš, un tā sarakstītas četras piecas ēdienreizes." Tagad Lola diētu ievēro, ja gaidāma izstāde. Saimniece ikdienā cenšas nedot neko barojošu vai saldumus, kas Lolai ļoti garšo.
Sigita Treibere, Ieva Valtere, "Vakara ziņas".