Kad Valsts kasē nauda nekrājas kā gribētos un jostas ciešāk jāsavelk ikvienam, mīļā, labā latviešu skaudība pļauj savu ražu. Nav jābrīnās, ka, ieskatoties sludinājumu portālā ss.lv un ieraugot tajās publicētās kaķēnu un kucēnu cenas, kādam ap sirdi kļūst pavisam nelāgi, bet naktīs rādās murgi vai moka bezmiegs.
Skaistie biznesa cipari
Suņu un kaķu audzētāji neslēpj to, ka viņu īpašumā esošie dzīvnieki tiek pavairoti, bet pēcnācēji vairums gadījumos pārdoti. Lai gan ir teiciens, ka nevajadzētu skaitīt naudu svešā makā, tomēr uzreiz kādam prātā sāk griezties skaistu biznesa ciparu virkne - pieņemsim, kucēna cena - 350 lati, metienā 10 kucēni, kā nereti mēdz būt augumā lielām šķirnēm, gala cipars 3500 lati!
Šķirnēm, kur metienos dzimst salīdzinoši neliels kucēnu skaits - no 1 līdz 4 kucēniem, cena par vienu kucēnu var būt krietni lielāka - no 400 līdz 1000 latiem par kucēnu; aritmētika vienkārša, ņemot vidējo ciparu 4 kucēni X 700( cena par kucēnu latos)= 2800 lati. Vienai suņu audzētājai ir, pieņemsim, 4 kuces, rēķinām tālāk 4 metieni X 2800= 11200 lati gadā! Tāda nauda! Cik skaista un pievilcīga summa, kāda peļņa! Un vēl nav jāmaksā nodokļi! Kur skatās VID, KNAB un citas iestādes, kāpēc šis jautājums tā aizlaists pašplūsmā!
Skarbā realitāte
Liekas, esam atklājuši pagrīdes biznesu, kas līdz ar cigarešu un spirtiku tirgošanu plaukst un zeļ, nauda nāk griezdamās, bet ar valsti audzētāji nedalās. Bet tagad paskatīsimies šo jautājumu plašāk - vai patiesi velns ir tik melns, kā viņu mālē. Ņemsim mūsu piemēru ar mazajiem sunīšiem, kuru vidējā cena 700 latu par kucēnu un īpašniekam ir 4 kuces, kas reizi gadā dzemdē 4 kucēnus. Likums " Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9.panta 1. un 3.'punktos ir teikts par saimniecisko darbību, kas saistīta ar zvērkopību, lauksaimniecību utt., kam faktiski varētu būt pielīdzināma arī suņu un kaķu audzēšana, tādi paši vien zvēri ir.
Likums skaidri pasaka, ka šāds ieņēmums līdz 2000 latiem gadā ar ienākuma nodokli aplikts netiek, tātad 11200 - 2000= 9200 lati. Lai kucēnus vispār varētu iegūt, ir vajadzīgs izejmateriāls, proti, kuce - māte, pieņemsim, ka tā iegādāta par 700 latiem, tātad 9200 - 700= 8500 lati. Laikam neviens naivi neiedomāsies, ka suns aug kā stāds - aplaisti biežāk vai retāk un ievāc augļus un ziedus. Tātad kuces - mātes izaudzināšana vismaz līdz 1 gada vecumam arī prasa izdevumus - vismaz latu dienā( barība, ūdens, elektrība), gadā 365 lati, tātad 8500 - 365= 8135 lati. Lai kuci varētu sapārot, tad audzētājam jāmaksā biedra nauda klubā - 15 lati gadā, jāvakcinē kuces - 80 lati gadā, jāveic veselības pārbaudes - vēl 100 lati, jāiegūst novērtējums vismaz 1 izstādē - vēl 120 lati, kopā 315 lati. Parasti audzētāji tomēr apmeklē vairākas izstādes gadā, lai viņu mīlulis iegūtu vairāk novērtējumus vai titulus.
Lai iegūtu šķirnes kucēnus, nepieciešams arī suns - kucēnu tēvs, kuram par pūlēm pienākas parasti viena kucēna cena no katra metiena -2800 lati. Dzimušie kucēni ir jāattārpo - vēl 16 lati, jāvakcinē -240 lati, jāidentificē ar mikročipu - 240 lati . Kucēnus drīkst atsavināt tikai no 8 nedēļu vecuma, bet pēc , piemēram, lielākās daļas godprātīgu suņu klubu noteikumiem tikai no 10 nedēļu vecuma, tātad tos jāpiebaro, sākot ar trešo dzīves nedēļu , rēķinot uz kucēnu 0,50 latu dienā, kopā - 60 dienas x 0,50= 30 x 16 =480 Ls. Kopā vēl izdevumi 3776 lati, tātad 8135 -315- 3776= 4044 lati. Vēl summai jāpierēķina izdevumi par grūsnas un laktējošas kuces barošanu ar kucēnu barību, kas ir ievērojami dārgāka par pieauguša suņa barību - vēl 180 lati. Jāpierēķina arī aksesuāru iegāde - kakla siksnas un pavadas, šampūni un kondicionieri, arī apģērbs mazajiem sunīšiem - kopā vēl vismaz 150 lati, tātad tīrais ieņēmums vēl samazinās un sastāda 3714 latus.
Izdevumos pierēķināma arī izstāžu braucienos notērētā degviela, maksa par viesnīcu, ja izstāde ilgst vairākas dienas vai atrodas citā valstī, lielā attālumā, tātad vēl samazināsim gala summu par 200 latiem. 3514 lati -tāda ir peļņas summa, ko var iegūt no 4 kucēm audzētājs, ja izdevumi ir minimāli, visas kuces veiksmīgi dzemdē pašas un izbaro visus kucēnus, pircēji jau stāv rindā, lai 10 nedēļu vecumā par 700 latiem iegādātos kucēnu. Protams, tā ir tikai teorija. Praksē ne vienmēr pārošana beidzas ar rezultatīvu kucēnu ieguvi, arī suņi mēdz slimot, bet tikai vizīte pie vetārsta izmaksā no 4 - 8 latiem, par zālēm, diagnostiku utt. jāmaksā vēl papildus. Ne vienmēr izdodas pārdot kucēnus uzreiz - tie ir jābaro, atkārtoti jāvakcinē utt. Arī par iedomāto cenu visbiežāk visus metiena kucēnus pārdot neizdodas. Bieži gadās pat tā, ka liels suņu metiens ir noēdis vairāk nekā saimnieks ietirgojis par metienu, tad nu būs bizness ar mīnusa zīmi.
Suņu un kaķu audzētāji - nodokļu maksātāji
Suņu un kaķu klubos sastāvošie dzīvnieku audzētāji ir tieši tādi pat nodokļu maksātāji, kā pārējā sabiedrības daļa un ir gatavi norēķināties ar valsti, ja tas tiek prasīts. Visbiežāk tas gan notiek pastarpināti, jo, iegādājoties preces un pakalpojumus saviem dzīvniekiem, audzētāji maksā arī nodokļus, pie viena veicinot uzņēmējdarbību. Gan 80. gados, gan 90 gadu sākumā Valsts ieņēmumu dienests ir interesējies dzīvnieku mīļotāju biedrībās par dzīvnieku audzētāju ieņēmumiem un to, vai šāda darbība nebūtu apliekama ar nodokļiem.
Kaimiņvalstī Somijā, piemēram, lielas audzētavas, sākot no 10 dzīvniekiem un vairāk, ik gadu iesniedz deklarāciju par saviem ienākumiem un izdevumiem, pēc kuras tiek vai netiek aprēķināts ienākuma nodoklis. Painteresējoties pie mūsu kolēģiem Somijā un Dānijā, ieguvām informāciju, ka parasti nodokļi ir jāmaksā audzētavām, kur dzīvnieku skaits ir ļoti liels - 40 un vairāk dzīvnieki, visbiežāk tie ir vidējo un lielo izmēru suņi, kuriem metienos ir liels kucēnu skaits, tikai tad audzēšana ir rentabla. Latvijā tik lielu audzētavu nav un diez vai tuvākajā laikā būs. Arī mūsu finansisti savā laikā nāca pie tāda pat secinājuma, ka suņu un kaķu audzētāju deklarāciju apstrāde un kontrole dos niecīgu labumu, bet radīs lielus papildus izdevumus.
Tomēr hobijs
Cilvēkiem, kuri ilgus gadus dzīvojuši padomju režīmā, bieži vien ir grūti saprast un samierināties ar domu, ka citi sabiedrības locekļi var atļauties savam hobijam izdot lielas naudas summas. Tiek mēģināts apelēt pie sirdsapziņas un ētikas, kad maksāt 700 latus par suni ir amorāli, ja citiem nav dienišķās maizes. Tieši ar to jau arī atšķiras demokrātiska sabiedrība, kur ir atļauts viss, kas nav aizliegts ar likumu. Neviens neaizdomājas, kāpēc nodokļus nemaksā marku kolekcionārs, kurš par vairākiem tūkstošiem latu pārdevis savas kolekcijas daļu, vai antikvariāta, gleznas pārdevējs - kolekcionārs utt. Varbūt tādēļ, ka par viņu darījumiem zina daudz mazāk kā par suņu un kaķu audzētājiem?
Mūsdienu apstākļos būtu laiks saprast, ka dzīvnieku audzēšana savam priekam un izstādēm, ir tieši tāds pats hobijs kā golfa un tenisa spēlēšana, pastmarku un gleznu krāšana, ka viens ceļo ar ģimeni uz kūrortu, cits - ar suņiem uz izstādi. Neviens hobijs nav lēts, arī ar dzīvniekiem saistītais, tāpēc arī labs, godprātīgi izaudzēts, selekcionēts šķirnes kucēns nemaksās ne 50, nedz 100 latus, bet iegūtie līdzekļi par dzīvnieku pēcnācēju pārdošanu kalpos izdevumu segšanai un hobija dzīvotspējas nodrošināšanai.