Aleksejs Dergačovs jau no mazām dienām ir bijis liels dzīvnieku mīļotājs. Viņam vienmēr mājās bijis kāds dzīvnieciņš – trusis, fretka, suns vai kaķis. Pirms diviem gadiem Aleksejs nopietni pievērsies papagaiļiem. Jau pusgadu viņš ir īpašnieks baltam kakadu, kuru saņēmis kā dāvanu. Aleksejs sapņo par nopietnas papagaiļu, īpaši kakadu, kolekcijas izveidošanu. Šobrīd viņš ir īpašnieks sešu dažādu šķirņu papagaiļiem, ar kuriem iepazināmies, viesojoties pie Alekseja.
No katra pa pārītim...
Papagaiļus nosacīti mēdz iedalīt pēc to izmēriem – mazie, vidējie un lielie. Mazākie papagaiļi ir apmēram 8-10 cm lieli. Populārākie no mazajiem ir viļņainie papagaiļi. "Lielo popularitāti viņi ieguvuši ar savu mazo izmēru, līdz ar to nevajag daudz vietas un tos var turēt gandrīz jebkurš. Viņi ir viegli kopjami, ļoti sabiedriski. Viļņainie papagaiļi ir interesanti ar to, ka ir pieejami dažādās krāsās – populārākie ir zaļi un zili, taču mēdz būt gan vienkrāsaini, gan raibi, pie tam tie var būt visdažādākajos toņos – no maigi gaišiem līdz izteikti tumšiem, košiem," stāsta Aleksejs.
Šie papagaiļi ir labi runātāji – viņus var iemācīt runāt, taču ar to ir īpaši jānodarbojas un šai nodarbei jāvelta daudz laika. Vieglāk esot apmācīt tad, ja papagailis ir viens pats, dzīvojot pārī tas ir grūtāk, taču ne neiespējami. Aleksejs gan nav aizrāvies ar savu papagaiļu runātmācību. "Ir dažādas tehnikas un īpaši paņēmieni, taču, tā kā man viņu ir daudz, tad runā paši savā starpā," stāsta Aleksejs. Viļņainie papagaiļi, savā starpā klusi "sarunājoties", rada mājīgu siltuma sajūtu, īpaši ziemā, kad ārā ir auksts un nepatīkams.
No vidējās grupas papagaiļiem biežāk sastopamās ir skanīgo šķirņu nosaukumu īpašnieces – korellas un rozellas, kā arī dziedošie un āžu papagaiļi. Korellas nav lieli runātāji, taču daudz komunicē savā starpā un izceļas ar spalgo balsi. Šķirnes raksturīgākā iezīme – sarkanie vaigi. "Šie papagaiļi ir ļoti sabiedriski, ja dzīvo pa vienam, tad ir viegli pieradināmi nākt uz rokām. Korellas mēdz būt ļoti dažādās krāsās, taču Latvijā pagaidām sastopama tikai maza daļa no visām iespējamām krāsu variācijām," saka Aleksejs.
Rozellām ir daudz šķirnes paveidu, ko nosaka pēc spalvas krāsas. Piemēram, melnas krāsas rozellas dēvē par melnajām rozellām, savukārt raibu spalvu īpašnieces sauc par raibajām rozellām. "Īsta raiba rozella – sarkana krūtiņa un galva, zaļi melna mugura, zaļš vēderiņš, zila līnija gar spārniem. Mutācijā radusies arī retāk sastopama krāsa – dzeltens ar sarkanu. Šie papagaiļi nav tik sabiedriski, ir diezgan nervozi un bailīgi, tādēļ viņiem jāvelta vairāk laika. Šī šķirne ir piemērota cilvēkiem, kuriem patīk šo papagaiļu izskats un kuri ir gatavi veltīt savu laiku un uzmanību to pieradināšanai," rozellas raksturo Aleksejs.
Dziedošie papagaiļi no citiem sugas brāļiem atšķiras ar melodisko dziedāšanu, ko var nojaust jau pēc šķirnes nosaukuma. "Nav tā, ka šie papagaiļi dziedātu kā kanārijputniņi vai lakstīgalas, taču to radītā skaņa raksturojama kā patīkama, svilpojoša dziesma. Dzirdot šo dziesmu un neredzot, kas ir "izpildītājs", nemaz nevar pateikt, ka tas ir papagailis. Parasti papagaiļiem ir spalga un nemelodiska balss, tādēļ šie patīkami atšķiras no pārējiem," stāsta Aleksejs. Šīs šķirnes papagaiļu tēviņi ir ar dzeltenu krūtiņu, zilganzaļu galvu un ķermeni, savukārt mātītes ir neizteiksmīgākas – zaļgani brūnas, taču pēdējā laikā ir izveidotas jaunas krāsu variācijas – dzeltenīgas un zaļganas. Šīs šķirnes papagaiļi ir vairāk dekoratīvi un nav īpaši sabiedriski.
Āžu papagaiļi pēc formas un izmēra ir līdzīgi dziedošajiem, taču mēdz būt zaļā un dzeltenā krāsā, raksturīgākā šķirnes iezīme gluži kā Sarkangalvītei ir sarkana cepurīte. Tieši šīs šķirnes papagaiļi ir vieni no Alekseja favorītiem. "Āžu papagaiļi ir ļoti aktīvi, viņiem patīk rāpties un ložņāt pa būra sieniņām. Viņi ir salīdzinoši sabiedriski, ziņkārīgi un gudri. Ļoti klusi, izdotās skaņas ir specifiskas – grūti pat vārdos aprakstīt, tā nelīdzinās ne bļaušanai, ne čivināšanai. Āžu papagaiļu dzeltenā krāsa ir ļoti koša un labi izskatās – mūsu klimata apstākļos ienes mājās košumu," saka Aleksejs.
Saimnieka lepnums – kakadu lēdija Stella
Pirms pusgada Aleksejs dāvanā saņēma baltu kakadu vārdā Stella, kas bijis viņa sens sapnis. "Kakadu piesaistīja ar savu vizuālo izskatu. Jau pēc tā saprašanās ar šo lēdiju šķiet reālāka. Kad atnāku mājās, Stella mani sveicina. Ja viņas istabā izslēdz gaismu, bet citur vēl ir gaišs, kakadu sāk trakot – viņai ļoti patīk kompānija. Pamatā dzīvo būrī, bet, kad laižam ārā, putns ir jāpieskata – Stellai viss liekas interesants, viss jāapskata, jāapgrauž. Ar savu spēcīgo knābi ne viena vien krēslu atzveltne mājās ir cietusi," par balto lēdiju stāsta Aleksejs.
Kakadu knābis ir ļoti spēcīgs, jo dabā šis papagailis grauž riekstus, kaļ kokos dobumus. Šim nolūkam būrī jāliek īpašas mantiņas, kas nopērkamas zooveikalos, kā arī koku zarus un gabaliņus, lai lēdijai būtu ko grauzt un asināt knābi. Kakadu rūpīgi izvēlas sev partneri – ne vienmēr var patikt pirmais, kuru piedāvāsit. Šie papagaiļi ir ļoti aktīvi, komunikabli, tiem raksturīga spalga, rupja, uzstājīga un nemuzikāla balss.
Puika vai meitene?
Nereti viens no aktuālākajiem jautājumiem, iegādājoties papagaili, ir potenciālā mīluļa dzimums. Tas nebūtu tik būtiski, ja vēlaties iegādāties vienu papagaili, taču, ja domājat par pāra iegādi, šis jautājums var sagādāt lielas galvassāpes. Pirms papagaiļa iegādes ieteicams iegaumēt dažas būtiskākās pazīmes, kas var palīdzēt tikt skaidrībā.
"Viļņainajiem papagaiļiem ir salīdzinoši vienkārši noteikt dzimumu – to nosaka pēc krunkas, kas atrodas virs knābja. Tēviņiem šī krunka ir zilā krāsā, savukārt mātītēm – brūnā. Šī krāsa virs knābja noformējas līdz sešu mēnešu vecumam, agrāk diemžēl dzimumu šai šķirnei nevar precīzi noteikt. Korellām dzimumu nosaka pēc spalvu košuma – tēviņi ir košāki, mātītes – blāvākas, īpaši tas redzams pēc sarkanās vaigu krāsas. Kakadu dzimumu var noteikt pēc acu krāsas – tēviņiem tās ir melnākas, bet mātītēm – tumši brūnas. Taču visdrošākais ir DNS tests, kas sniedz skaidrību šai sarežģītajā jautājumā," skaidro Aleksejs.
Aktīvie čivinātāji
Ja papagailis dzīvo viens, tas būs ļoti sabiedrisks un orientēts uz cilvēku, centīsies komunicēt un prasīt lielu uzmanību. Savukārt, ja papagaiļi dzīvo pārī vai lielākā grupā, tad vairāk komunicējas savā starpā nekā ar cilvēku.
Normālos apstākļos papagaiļi trokšņo tikai gadījumos, kad grib pievērst sev uzmanību, kad gaida kārtējo maltīti, kā arī, dzīvojot kopā pārī vai grupā, risinot savas savstarpējās problēmas. Gluži kā cilvēkiem, arī papagaiļiem katram ir savs raksturs – viens ir klusāks un mierīgāks, cits skaļāks, enerģiskāks.
Nav jāuztraucas par trokšņošanu naktī – kolīdz gaisma izslēgta, putni guļ. Vasarā dabiskā gaisma ir ilgāka, tad tie iet gulēt līdz ar tumsas iestāšanos, ja vien netiek radīti mākslīgi apstākļi. Naktīs guļ mierīgi un netrokšņo.
"Papagaiļi ir interesanti ar savu uzvedību. Man ļoti patīk arī kanārijputniņi – tie jauki dzied, īpaši tas priecē drēgnā laikā, rada siltuma un vasaras izjūtu visu gadu, taču nav sabiedriski. Tos gan var pieradināt, taču ar viņiem ir ļoti daudz jāstrādā, un tikai tad, ja putniņi dzīvo pa vienam. Salīdzinot ar kanārijputniņiem, papagaiļu uzvedība ir interesantāka un daudzveidīgāka, viņi ir vairāki tendēti komunikācijā ar cilvēku," putnu uzvedību raksturo Aleksejs.
Ja būris nav tik liels, lai papagaiļi tajā brīvi varētu lidot, tie regulāri jālaiž ārā izkustēties. Cik ilgu laiku papagailis vēlēsies pavadīt ārā, jāvēro pēc katra uzvedības – kādiem patīk izmest nelielu apli un atgriezties būrī, savukārt citiem tik ļoti patīk "brīvība", ka pēc tam ir grūti noķert.
Piemēram, Stellai patīk iznākt ārā un apskatīt, kas notiek, taču, kad apnīk, viņa atgriežas savā būrī, jo jūt, ka tā ir viņas māja. Taču viens no viļņainajiem papagaiļiem bija tik kaislīgs "ceļotājs", ka regulāri pamanījās caur restēm izlīst ārā, un jau bija tā iekārtojies, ka pat nenāca atpakaļ būrī, lai paēstu – mātīte viņu baroja ar savu knābi caur būra restītēm. Viļņainajiem papagaiļiem ir raksturīga uzticīga dzīvošana pārī – izveidojot pāri, visu mūžu dzīvo kopā.
Daudzveidīgā ēdienkarte
Papagaiļu pamatbarība ir speciāli graudu maisījumi, ko īpaši izstrādā katrai papagaiļu grupai. Mazajiem papagaiļiem barība pamatā sastāv no dažādām prosas šķirnēm un auzām, vidējiem papagaiļiem to papildina ar saulespuķu sēkliņām, savukārt lielajiem – lielākas sēklas, rieksti, arī kaltēti augļi. Īpaši lielajiem papagaiļiem barību iedala arī pēc to izcelsmes valsts – tas nosaka maisījumu graudu sastāvu, ko pielāgo to dzimtenei.
Papildus graudu maisījumiem jādod pēc iespējas vairāk dažādu svaigu augļu un dārzeņu – salātlapas, burkānus, visu šķirņu papagaiļi īpaši iecienījuši pienenes. Arī svaigam ūdenim visu laiku jābūt pieejamam – to vēlams mainīt katru dienu.
Jānodrošina arī minerālvielu klucīši. Ik pa laikam jādod arī sasmalcināts vārīts olas dzeltenums, ko samaisa kopā ar rīvmaizi. Var dot arī biezpienu, dažādas putras. Saldajā ēdienā papagaili var palutināt ar kādu maizīti vai cepumu, kas izmērcēts tējā vai pienā. Taču ar to nevajag aizrauties, jo tas nekādā veidā nevar aizstāt pamatbarību.
Putniem ir īpaša gremošanas sistēma – barību kuņģī sagremo ar akmentiņu palīdzību. Tādēļ nepieciešams atsevišķā trauciņā turēt īpašu maisījumu, kas sastāv no smalkiem akmentiņiem, rupjām upes smiltīm, gliemežvāku gabaliņiem. Ja šāds maisījums nav pieejams, papagaiļiem var rasties gremošanas problēmas. Pašiem gan nav ieteicams lasīt akmentiņus, jo tie ir īpaši jāattīra un jāsagatavo.
Ja būris ir mazs un papagailis netiek regulāri laists ārā palidot, jāuzmanās, lai putnu nepārbarotu – aptaukošanās var radīt nopietnus draudus veselībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
