Mūsu platuma grādos rudens vairs nav tas pateicīgākais laiks svaigu garšaugu likšanai lietā, toties tie, kas iztur aukstās naktis un slapjās dienas, ir pārbagāti ar visu, kas vien cilvēka labsajūtai un garšas baudai ir nepieciešams. Šajā ziņā klasiķi ir trīs: selerijas, ķiploki un kadiķogas.

Selerijas

Selerijas ir pirmās, kam būtu jāpiešķir godalga par daudzpusību, izturību un spēju piemēroties viskaprīzākajām gaumēm, jo tās ir izmantojamas no sākuma līdz beigām, proti, no saknēm līdz lapu galiņiem, tātad, virtuvei der gan apaļīgā sakne, gan sulīgie kāti, gan aromātiskās lapiņas, un katram ir sava vieta un loma, tomēr patiesības labad jāatzīst, ka ēteriskajām eļļām kopumā piemīt savdabīgs aromāts, kas vieniem liekas gluži kā nektārs, bet citiem atgādina petroleju. Taču tā, no vienas puses, ir gaumes, bet, no otras puses, treniņa lieta.

Šveices pētnieki pirms pāris gadiem ir secinājuši, ka selerijas pieder pie tiem garšaugiem, ar kuriem var sadraudzēties laika gaitā - tos atkal un atkal pārbaudot un tiem pietuvinoties. Pirmais, ar ko jāsāk, ir zaļumi.

Seleriju lapiņas ir klasiska garšviela praktiski visām gaļas un zivju zupām, sakņu un dārzeņu sautējumiem, salātiem un mērcēm. Bet ne tikai - ar seleriju zaļumiem aromatizē liķierus un uzlējumus, piemēram, gremošanas veicināšanai un imunitātes stiprināšanai. Nākamais pakāpiens ir seleriju kāti, ko izmanto sautējumiem, salātiem, jūras velšu kokteiļiem un bieži vien - arī alkoholisko kokteiļu rotāšanai un vienlaikus arī vieglai uzkodai. Seleriju kāti ir arī klasiska vēlo ballīšu sastāvdaļa - tos pasniedz kopā ar pikantām un maigākām mērcēm.

Anglijā joprojām ir iecienīts klasiskais variants, sālī pamērcēts selerijas kāts, piekosts pie siera un alus. Arī seleriju saknēm ir tikpat daudzpusīgs pielietojums - zupas, sautējumi, mērces, salāti, piedevas pie cepeša, pildījumi, pat boles. Pēdējā gadījumā rīkojas šādi - cukurotas seleriju saknes iemarinē degvīnā, pēc tam pārlej ar sarkanvīnu un pievieno šampanieti. Savukārt seleriju sāls, ko iegūst no pulverī sasmalcinātas saknes, ir ideāla piedeva tomātu sulai, dārzeņiem un salātu mērcēm.

Ķiploki

Arī ķiploki tiek tikpat stipri mīlēti, cik nīsti, bet tas jau tāpat ir skaidrs - visiem mīļš nebūsi. Tie, kuri ar ķiplokiem draudzējas, apgalvo, ka tas ir līdzeklis itin visās dzīves situācijās, un droši vien, ka viņiem ir taisnība, jo ne par velti tas vairākas reizes pēdējos divos gadu desmitos ir ieguvis Eiropas gada garšauga un dziedniecības līdzekļa titulu.

Lai gan tagad ir nopērkami gan ķiploku pulveri, gan kaltētu ķiploku granulas, pārslas un sāls, visgaršīgākais un efektīgākais, protams, ir svaigs ķiploks. Par to, vai ēdienam tas jāpievieno smalki sakapāts vai izspiests caur spiedi, pagaidām domas dalās un pārliecinošu uzvaru vēl nav guvis ne viens, ne otrs viedoklis, un īstais variants, domājams, jāatrod katram pašam.

Lai kā arī nebūtu, šis garšaugs iederas gandrīz jebkurā gaļas un zivju ēdienā, salātos, mērcēs, sviestā, biezpienā, majonēzē, zupā, olu ēdienā, dārzeņu sautējumā un sacepumā; bez tā neiztikt Vidusjūras tautu un Āzijas virtuves ēdienos. Jāņem vērā, ka ķiplokam nepatīk liels karstums, jo tad tas piedeg un kļūst rūgts. Savukārt, ja ķiplokus vārāmam vai sautējamam ēdienam pievieno pašā sākumā, tie nereti zaudē garšu un aromātu.

Ķiploka galvenā negatīvā īpašība - ne visai jaukais pēcaromāts. Agrākos laikos to mēģināja likvidēt ar kanēli, krustnagliņām, anīsu vai ķimenēm, bet jaunākajos laikos dominē uzskats, ka šim nolūkam vislabāk tomēr der svaigi pētersīļi vai divas mazas vodkas glāzītes, vai trīs piena glāzes...

Kadiķogas

Kadiķogas līdz šim pie mums tikušas nepelnīti piemirstas, bet, par laimi, pēdējā laikā savu vietu restorānu ēdienkartēs atgūst medījumu gaļas gardumi, tāpēc tiem līdzi savu atdzimšanu piedzīvo arī kadiķogas, kas ir klasiska šo ēdienu garšviela, it sevišķi rudenī.

Taču ir viens bet - nopirkt jau lietošanai gatavas odziņas ir tikpat kā neiespējami, tāpēc atliek vai nu gaidīt, līdz tās iekaros vietu veikalu plauktos, vai arī doties uz mežu un pašiem sagādāt krājumus. Tādiem gan vajadzētu būt ikvienā mājā, jo kadiķogas ļoti labi sader arī ar putnu gaļas ēdieniem, bet galvenais - palīdz organismam tikt galā ar jebkuru smagu gaļas izstrādājumu, vai tas būtu cepetis vai rulete, vai sautējums.

Tas pats sakāms arī par kāpostu ēdieniem - zupām, sautētiem un ceptiem kāpostiem. Toties marinādēm kadiķogas piešķir viegli rūgtenu piegaršu. Ja kas, tad tās, viegli saspaidītas, noder arī citās jomās - plūmju pudiņiem, ābolkūkām un rudens plātsmaizēm. Un no kā džinam rodas tā savdabīgais aromāts? Nu, protams, ka no kadiķogām!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!