Nesen pētījumā ASV noskaidrots, ka no 9. līdz 12. klases skolniecēm viena piektdaļa ir piedzīvojusi fizisku seksuālu varmācību no savu draugu jeb partneru puses.
Ir trīs seksuālas varmācības veidi: seksuāla uzmākšanās bez fiziska kontakta, seksuāla varmācība ar fizisku kontaktu un seksuāla paverdzināšana.
Pie seksuālas varmācības bez fiziskas pieskaršanās pieskaita: dzimumakta veikšanu bērna klātbūtnē vai bērna piespiešanu skatīties dzimumaktu, pornogrāfiska materiāla rādīšanu bērnam, piedauzīgu ķermeņa atklāšanu vai ekshibicionismu, masturbēšanu bērna klātbūtnē.
Par seksuālu varmācību ar fizisku kontaktu var uzskatīt: jebkāda veida priekšmetu ievietošanu bērna vagīnā vai ānusā bez medicīniska nolūka, glāstīšanu, likšanu bērnam aizskart pieaugušo dzimumorgānus.
Pazīmes un simptomi
Seksuāla paverdzināšana ietver: bērna iesaistīšanu prostitūcijā, bērna izmantošanu pornogrāfiskās filmās un foto uzņēmumos.
Pieaugušajiem bieži nav viegli noteikt, vai ir notikusi seksuāla varmācība pret viņu bērnu. Pazīmes, kas varētu liecināt, ka bērns ir piedzīvojis seksuālu varmācību, varētu būt: pavedinoša uzvedība, pārāk lielas intereses izrādīšana par seksu, biežas urīnceļu infekcijas, nepiedienīgu seksuālu rotaļu spēlēšana, bailes no fiziska kontakta, tuvības, dažiem varētu būt sasitumi, asiņošana, sāpes vai nieze dzimumorgānu rajonā, murgi naktī, zems pašvērtējums, pāragra vai nenobriedusi izpratne par seksu, nemiers par šķiršanos, pašapziņas trūkums, pārmērīga masturbēšana, slapināšana vai smērējumi gultā.
Sekas un risks
Seksuālu varmācību var piedzīvot bērni neatkarīgi no reliģiskās un etniskās piederības un ienākumu līmeņa. Bieži varmāka ir kāds, kuru bērns pazīst, nevis pilnīgs svešinieks. Cilvēks, kurš bērnībā bijis pakļauts seksuālai varmācībai, visdrīzāk vēlāk pats varētu kļūt seksuāli bīstams.
Eksperti zina, ka pusaudžiem, kuri ir piedzīvojuši seksuālu varmācību, ir lielāks citu veselības problēmu risks. Tomēr vēl nav īsti skaidrs, vai veselības problēmas ir bijušas pirms varmācības akta, vai arī varmācības akts ir paaugstinājis veselības problēmu risku. Šādas problēmas ir: pusaudžu grūtniecība, alkoholisku dzērienu un narkotiku lietošana, riskanta seksuālā dzīve (ieskaitot dzimumsakarus pirms 15 gadu vecuma, biežu partneru maiņu), smēķēšana, pašnāvība mēģinājumi vai domas par pašnāvību, neveselīga ķermeņa svara kontrole un ēšanas traucējumi.
Ko darīt, lai novērstu nelaimi?
Vecākiem vajadzētu brīdināt bērnus par iespējamo risku. Bērniem ir jāpastāsta, par labiem un sliktiem pieskārieniem. Viņiem ir jāpiekodina, ka neviens nedrīkst aizskart viņu intīmās zonas. Ir jāpanāk, lai bērnam nav noslēpumu no vecākiem, pat, ja kāds ir draudējis nodarīt pāri viņiem vai viņu vecākiem.
Labākais veids, kā izvairīties no varmācības, ir iemācīt bērniem, kā atrisināt problēmas, neizmantojot varmācību. Pusaudžiem un jauniem cilvēkiem ir jāiemāca, ka nekad nav labi darīt pāri otram. Vecākiem un veselības aprūpētājiem ir jāiepazīstina ar informāciju un statistiku par seksuāliem noziegumiem. Pusaudžiem ir jāsniedz informācija par varmācīgas uzvedības specifiku. Viņus ir jāiedrošina runāt ar vecākiem vai citiem uzticamiem pieaugušajiem par visām savām problēmām un raizēm.
Tā kā veselības problēmas, piemēram, kokaīna lietošana, tiek saistītas paaugstinātu seksuālas varmācības risku, ārstiem būtu jārunā ar pusaudžiem, kuri nonāk pie viņiem ar šādām problēmām. Jo rūpīgāk ārsts attieksies pret šādas pieredzes identificēšanu, jo lielākas iespējas apturēt varmācības apli.
Kā atpazīt nodarīto kaitējumu?
Varmāka varētu būt iebiedējis bērnu un piekodinājis nevienam nestāstīt. Pieaugušajam ir jātic bērnam, kurš saka, ka viņš vai viņa ir piedzīvojuši seksuālu varmācību. Bērni reti melo par šādām lietām.
Ja ir aizdomas par seksuālu varmācību vai vardarbību, bērns ir jāved pie speciālista, kurš ir apmācīts šādiem gadījumiem. Bērnam būs jāizstāsta, kas īsti notika. Speciālists apskatīs, vai nav nozieguma miesisikas pēdas mutē, taisnajā zarnā un vagīnas apvidū (ja cietušais ir meitene). Ja noziegums ir pastrādāts nesen, tad ārsts veiks spermas testu. Ir jāinformē bērnu aizsardzības dienesti.
Ārstēšana
Par seksuālu noziegumu upuriem kļuvušajiem bērniem un viņu ģimenēm ir nepieciešama profesionāls vērtējums un aprūpe. Bērnu un pusaudžu psihiatri var palīdzēt cietušajiem bērniem atgūt pašvērtību, tikt galā ar vainas apziņu un sākt traumas pārvarēšanas procesu.
Individuālā psihoterapija un speciālo grupu padomi varētu palīdzēt. Daudzu cietušo brūces dziedē atbalsta grupas. Cilvēki, kas ir piedzīvojuši ko līdzīgu, vairāk sapratīs šo sāpi un varēs sniegt spēku un cerību.
Var izmēģināt arī antidepresantus, bet tie parasti nav tik veiksmīgi depresijas ārstēšanai bērniem, kā pusaudžiem un pieaugušajiem.
Ir jāpārbauda, vai cietušajam bērnam nav seksuāli transmisīvās slimības. Meitenes dzimumbrieduma vecumā ir jāpārbauda, vai nav sākusies grūtniecība.
Ārstēšanas blakusefekti
Antidepresanti dažiem cilvēkiem var izraisīt vieglus un parasti īslaicīgus blakusefektus. Visbiežākie blakusefekti ir: satraukums, aizcietējumi, reibonis, miegainums, sausa mute, nelabums.
Personai, kas lieto antidepresantus, bieži ir jāveic asins līmeņa novērojumi.
Tālejošas sekas
Pie ilglaicīgām sekām ir jāmin pēctraumatiskā stresa problēmas. Lai gan šiem nervu darbības traucējumiem var būt dažādi cēloņi, šajā gadījumā tie ir fiziskas, mentālas vai seksuālas varmācības vai vardarbības sekas. Cietušo var mocīt: depresija, nemiers, izolācijas sajūta, viegla aizkaitināmība, nakts murgi un atmiņu uzplaiksnījumi, tendence izvairīties no citiem cilvēkiem.
No seksuālas varmācības cietušiem bērniem bieži attīstās zems pašvērtējums, nevērtības sajūta, kropļots skatījums uz seksualitāti. Viņi varētu kļūt atturīgi un neuzticīgi pret pieaugušajiem un mēģināt izdarīt pašnāvību. Daži vēlāk paši kļūst par seksuālām varmākām vai iesaistās prostitūcijā. Bieži vien viņi izvēlas alkoholu un narkotikas, lai aizmirstos un notrulinātu sāpes.
Seksuālas varmācības upuriem ir nepieciešami vairāki gadi psihoterapijas, lai nonāktu skaidrībā par to, kas īsti ir noticis. Terapija visbiežāk ir ilglaicīga. Pieaugušajiem varētu būt grūti sākt runāt par seksuālu varmācību, ko viņi piedzīvojuši bērnībā. Tas varētu novest pie izmaiņām cietušā cilvēka dzīvē. Daži gadījumi noved pie šķiršanās, kad dzīvesbiedrs vai dzīvesbiedre nevar sadzīvot ar partnera sāpēm, nespējot palīdzēt.