Prostatas adenoma nav dzīvībai bīstama slimība. Audzējs progresē lēni, tāpēc, konstatējot vienīgi prostatas palielināju, mēs vēl ārstēšanu neuzsākam. Ārsta uzdevums ir novērst sarežģījumus un traucējumus, ko adenoma var izraisīt, piemēram, biežu urināciju. Ja vīrietis čurā astoņas reizes diennaktī, to vēl var uzskatīt par normu, bet, ja vajadzība rodas ik pa stundai, tad tas jau ietekmē dzīves kvalitāti. Arī tad, ja tualeti naktī jāapmeklē trīs, piecas un vairāk reižu, būtu jāvēršas pie ārsta.
Slimības patoģenēze līdz šim vēl nav pilnībā atklāta, taču zināms, ka adenomas attīstība saistīta ar hormonālajām izmaiņām vīriešu organismā pēc 40 gadiem un vēlāk. Pusmūžā krītas testoterona līmenis un līdzīgi kā menopauze sievietēm, vīriešus skar andropauze. Tiek pat apspriests, vai arī vīriešus nevajadzētu ārstēt ar hormonu aizvietotāju terapiju.
Protams, arī dzīvesveids var ietekmēt audzēja attīstību. Trekns ēdiens un mazkustīgs dzīvesveids grauj prostatas veselību. Veselīga uztura ziņā vīrietim būtu jāievēro tas pats, kas sievietei - maz jālieto dzīvnieku tauku, vairāk augu eļlas, ar cinku, selēnu un B grupas vitamīniem bagāti produkti, zivis. Jābūt arī seksuāli aktīvam, jo regulāra dzimumdzīve stimulē priekšdziedzera funkcijas. Tāpat svarīgs sabalansēt darba un atpūtas režīmu, lai stresa situācijas, izdegšanas sindroms veselību nepasliktinātu.
Ir pētījumi, kas apliecina, ka adenomai ir saistība ar pārciestu prostatas iekaisumu jaunībā. Tiek rakstīts arī par iespējamiem iedzimtības faktoriem.
Tiešas likumsakarības labdabīgai prosttas hiperplāzijai (adenomai) ar prostatas vēža attīstību nav, taču gan Latvijā, gan Eiropā un ASV iesaka vīrietim pēc 50 gadu vecuma reizi gadā apmeklēt urologs, lai pārbaudītu prostatas veselību un pārliecinātos, vai nepastāv aizdomas par vēža attīstību.
Prostatas vēzim sākotnēji nav nekādu specifisku simptomu. Tos novēro tikai tad, kad vēzis izplatījies jau uz citiem orgāniem, vai kad jau attīstījušās metastāzes.
Bieži pacienti psiholoģiski baidās no urologa apmeklējuma. Vizītes laikā pie urologa, pirmkārt, ir saruna - vai ir apgrūtināta urinācija un vai tas rada kādus traucējumus. Pacientam arī nosaka prostatas specifisko antivielu daudzumu asinīs. Pacientus bieži atbaida prostatas izmeklēšana caur tūpļa zarnu. Taču tā pieredzējis urologs var noteikt, cik liels ir šis dziedzeris, kādas ir tā kontūras, vai tajā nav cieti mezgli u.c.
Ja ir sūdzības, ka urinējot pūslis pilnībā neiztukšojas, veicam sonogrāfiskos izmeklējumus. Ir diva veida sonogrāfijas - caur vēdera priekšējo sienu un caur tūpļa zarnu. Taču šos izmeklējumus veic, ja ir aizdomas par prostatas vēzi. Tad noņem arī prostatas biopsiju - audu paraugus, lai noteiktu, vai nav konstatējamas vēža šūnas.
Prostatas hiperplāzijas terapijā ārstē tikai to, kas pacientam adenomas gadījumā traucē - biežu čurāšanu, nepilnīgu pūšļa iztukšošanos, vāju urīna strūklu. Lielākoties tā ir medikamentoza ārstēšana. Mūsdienās operatīva iejaukšanās tiek pielietota retāk, to aizstājot ar zālēm.
Vīriešiem jāvairās no urīnceļu infekcijas. Sievietēm tā anatomisko īpatnību dēļ ir visai populāra saslimšana, bet vīrietim tādas nedrīkstētu būt. Ja rodas infekcija ar izmaiņām analīzēs, obligāti jāapmeklē urologs. Ja urinējot pilnībā neiztukšojas pūslis, ar laiku var veidoties akmeņi. Tas ir ļoti nepatīkami un sāpīgi. Urīnā nedrīkst būt arī asinis, jo tas rada aizdomas par vēzi nierēs vai urīnpūsli.
Prostatas vēzis sākuma stadijā ir ārstējams ar labiem panākimiem, panākot pilnīgu vēža pacienta izveseļošanos. Taču, tā kā nav šo izteikto slimības simptomu, tad liela nozīme ir profilaktiskajām apskatēm.
Atklājot prostatas vēzi jau lielā vecumā, ne vienmēr tas jāārstē, jo process attīstās lēni. Reizēm ar agresīvu pretvēža terapiju pacienta veselību var pasliktināt vairāk, nekā to dara mazaktīvais vēzis.
Prostata jeb priekšdziedzeris ir svarīgs vīriešu reproduktīvās sistēmas orgāns. To dēvē arī par vīrieša otro sirdi. Kastaņa lieluma priekšdziedzerim ir ļoti svarīga loma reproduktīvajā funkcijā - spermas veidošanas procesā.
Melnās rases vīrieši ar prostatas vēzi slimo biežāk, bet ķīniešiem šo saslimšanu konstatē ļoti reti. Latvijā saslimstības rādītāji ir 83 uz 100 tūkst. iedzīvotāju, Skandināvijā - 250 uz 100 tūkst. iedzīvotāju.