Foto: stock.xchng
Jaunas "modernas" saslimšanas, kā, piemēram, hroniskais noguruma sindroms, kļūst arvien aktuālākas un plaši izplatītas mūsu sabiedrībā. Hroniskais noguruma sindroms, tiek definēts kā "saslimšana ar paaugstinātu garīgu un ķermenisku nogurdināmību, kura ir patstāvīga vai regulāra, bez redzamiem uzlabojumiem vismaz 6 mēnešus, kura sākusies zināmā laika posmā un kuras laikā darba spējas samazinās par 50%".
Visbiežāk saslimst cilvēki ap 35 gadiem, līdz 18 gadiem un pēc 56 gadiem saslimšanu ar hronisko noguruma sindromu novēro reti. Sievietes saslimst 3 līdz 4 reizes biežāk nekā vīrieši. Raksturīgi, ka pirmie slimības simptomi ir līdzīgi kā pie saaukstēšanās - kakla sāpēs, temperatūra, iespējami arī smagāki simptomi kā sāpīgs limfmezglu piepampums, simptomiem klāt pievienojas dziļš nogurums, koncentrēšanās spēju samazināšanās un atmiņas traucējumi. Hroniskajam noguruma sindromam raksturīgi, ka šie simptomi saglabājas ilglaicīgi, citiem pacientiem simptomi var izpausties tik spēcīgi, ka viņi tiek piesaistīti gultai. Citi slimībai raksturīgi simptomi ir regulāras galvassāpes, muskulatūras vājums un sāpes, locītavu sāpes, miega traucējumi u.c., kā blakusparādības iespējamas alerģijas, atsevišķu pārtikas produktu nepanesamība. Slimībai raksturīgs akūts sākums un smagi simptomi, kurus pacients izjūt bez objektīviem organiskiem cēloņiem. Šo objektīvo cēloņu neesamība veicina to, ka pacients sāk apšaubīt sevi, izolējas un tādejādi pasliktina savu situāciju. Lai gan līdz šim konkrēti saslimšanas cēloņi nav zināmi, pastāv vairākas teorijas un hipotēzes, par iespējamiem slimības cēloņiem. Pieaug uzskats, ka pastāv saistība starp imūnsistēmu traucējumiem un hronisko nogurumu sindromu.

Kā cīnīties?

Tā kā hroniskajam noguruma sindromam nav atrodami konkrēti organiski cēloņi, tad nav iespējama kauzāli (cēloņu) virzīta terapija. Tādēļ visbiežāk tiek izmantota simptomu terapija. Tādejādi tiek mazināti sindromu pavadošie simptomi. Tomēr nogurums paliek, vai dēļ medikamentiem pat pastiprinās. Hroniskā noguruma sindroma terapijai būtu jābalstās uz iespēju meklēšanu kā pastiprināt pacienta izsīkstošos spēka resursus. Tāpēc palīdzība nepieciešama vairākos līmeņos:

Dzīves veida izmaiņā: ar to saprotama indivīda atbildība par savu dzīvi un veidošanu. Pēc iespējams mazināt moderno tehnoloģiju(piem. TV un datoru), kas pierādīti kā stresu pastiprinoši, ietekmi. Mainīt uztura paradumus un palielināt dabisku, ekoloģisku pārtikas produktu patēriņu. Kā arī atrast savu individuālo dzīves ritmu un izturību, veicinot to arī ar individuāli piemērotu fizisko aktivitāti.

Medikamentozā terapijā: antroposofā medicīnā iespējamas daudzas medikamentozas iespējas kā uzlabot pacientu pašsajūtu, kā, piemēram, ar dažādām metodēm stimulējot vai modulējot imūnsistēmu un tādejādi arī mazinot slimību pavadošos simptomus.

Mākslas terapija: novērots, ka slimības simptomus pacientam iespējams mazināt ar tādiem mākslas terapijas veidiem kā zīmēšana, mūzika, plastika un ārstnieciskā eiritmija. Ar šiem terapijas veidiem īpašā veidā tiek stiprinātas un aktivizētas individuālās radošās spējas un tādejādi veicināta garīgās veselības stiprināšana un pacientam atgriežas dzīves spēki. Kā īpaši veiksmīga izrādījusies kombinācija starp ārstniecisko eiritmiju un runas terapiju.

Sarunu terapija: Pacientam ar hronisko noguruma sindromu ieteicama pavadoša sarunu terapija, kas palīdz pārvarēt slimības radītās izmaiņas dzīvē, kā arī atklāt iespējamas pagātnes ietekmes, no kurām atbrīvojoties iespējams ceļš uz atveseļošanos.
Redzams, ka arī pie hroniskā noguruma sindroma ārstēšanas iespējami vairāki terapijas ceļi, kas veicina imūnsistēmas un dzīves orientācijas stiprināšanu, kas var sekmēt slimības pārvarēšanu un zaudēto spēku atgūšanu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit