Aiz šī sarežģītā vārda slēpjas viena no pasaulē atzītākajām dabiskās ārstniecības metodēm, kas tagad ir plaši izplatīta arī Latvijā. Vārds “homeopātija” ir grieķu izcelsmes saliktenis, kas radies no vārdiem homoios (līdzīgs) un pathos (ciešanas).
Medicīnas vēsturē šī doma ir atzīta jau sen, par to rodamas atsauces arī medicīnas “tēva” Hipokrāta rakstos.
Par homeopātijas pamatlicēju uzskata vācu ārstu un farmaceitu Kristianu Frīdrihu Semjuelu Hānemanu (1755-1843), kurš šo ārstēšanas metodi no jauna atklāja 18. gs. beigās, meklējot alternatīvus risinājumus tolaik lietotajiem ļoti spēcīgajiem medikamentiem. Hānemana idejas strauji izplatījās Eiropā, Āzijā un Amerikā, laika ritējumā tās attīstījušās trīs dažādos virzienos: klasiskajā, klīniskajā un kompleksajā homeopātijā.
Līdzīgu ārstē ar līdzīgu
Idejas princips ir šāds: viela, kas veselam cilvēkam izraisa kādai slimībai raksturīgus simptomus, var būt lielisks ārstniecības līdzeklis tādas slimības gadījumā, kurai ir tie paši simptomi. Piemēram, iedomāsimies, ka telpā atrodas divi cilvēki. Viens no viņiem ir saslimis ar gripu, otrs mizo sīpolu. Vērojot no malas, nav iespējams noteikt, kurš ir slims, jo abiem ir vieni un tie paši simptomi: asaro un niez acis, ir iesnas.
Pēc homeopātijas pamatidejas, gripas ārstēšanai lieliski noder homeopātiski sagatavots sīpols. Šī pieeja ir pretēja tā saucamajai tradicionālajai jeb alopātiskajai (gr. allopathei) medicīnai, kuras galvenais uzdevums ir apkarot simptomus ar to izpausmei pretējiem iedarbības līdzekļiem, ko mēs dēvējam par cīņu ar slimību.
Līdz pat mūsdienām nav atrasts pietiekami izsmeļošs zinātnisks izskaidrojums homeopātijas iedarbībai. Viens no izplatītākajiem skaidrojumiem ir tas (par to bija pārliecināts arī pats Hānemans), ka cilvēka organismam piemīt spēcinošs dzīvības spēks, kas tiecas atjaunot slimības laikā zaudēto līdzsvaru, un homeopātiskais preparāts tikai nodod informāciju, kas nepieciešams organisma pašregulējošā spēka atmodināšanai.
Jo vājākas iedarbības, jo labāks
Līdz pat 18. gs. lietoja tik koncentrētus medikamentus, ka pacienta jau tā novārdzinātais organisms ne vienmēr spēja tikt ar to galā, tādēļ dr. Hānemans sāka izmantot atšķaidītus medikamentus. Par pārsteigumu sev, viņš atklāja, ka iedarbīgākie bija visvairāk atšķaidītie zāļu līdzekļi un nevēlamās blakusparādības – mazākas. Tā viņš pamazām attīstīja savu vielu atšķaidīšanas metodi, ko nosauca par potencēšanu jeb dinamizēšanu.
No augu, dzīvnieku vai minerālu izcelsmes vielām pagatavo bāzes šķīdumu, ko pēc tam atšķaida. Parasti lieto šķīdumus proporcijās 1:9. To pagatavošanai ņem vienu daļu bāzes šķīduma un deviņas daļas šķīdinātāja (lielākoties ūdens un alkohola maisījuma). Atšķaidīšanas laikā šķīdumu ritmiski sakrata, līdz ir iegūts vēlamais rezultāts (D1 potences šķīdums), pēc tam to vēlreiz atšķaida attiecībās 1:9 – un tā 30, 200 vai 5000 reižu (atbilstīgi gatavo potencētos šķīdumus D30, D200 un D5000). Ar šo pašu metodi iegūst arī šķīdumus, kuru procentuālās attiecības ir 1:99.
Ķīmiķi ir pierādījuši, ka, šādi atšķaidot vielu 24 un vairāk reižu, no sākotnējās ārstnieciskās vielas nekas nepaliek pāri – saglabājas un tiek tālāk nodota tikai tā saucamā atveseļojošā informācija. Tādēļ, lietojot homeopātiskos preparātus, nerodas blaknes un ar tiem var droši ārstēt gan jaundzimušos, gan vecāka gadagājuma cilvēkus un topošās māmiņas.
Homeopātiskie preparāti ir pieejami tablešu, graudiņu vai šķīdumu veidā. Ļoti bieži šos ārstniecības līdzekļus izmanto kā cukura lodītes, kas piesūcinātas ar atšķaidīto vielu. Mazāk, piemēram, 6 līdz 12 reizes atšķaidītus preparātus lieto vispārīgu akūtu slimību vai kāda konkrēta orgāna izraisītas slimības gadījumā, taču, jo vaina ir hroniskāka vai jo vairāk slimība spēj ietekmēt cilvēka organismu, jo preparātiem jābūt vājākas koncentrācijas.
Pārbaudīti ar cilvēkiem
Lai noteiktu homeopātisko preparātu patoģenēzes (kādus simptomus izraisa viela), jau kopš homeopātijas pirmsākumiem izmēģinājumos iesaistīja veselus cilvēkus – brīvprātīgos (parasti tie ir paši ārsti vai viņu tuvinieki). Mūsdienās šādi ir pārbaudītas vairāk nekā 2000 vielu. Eksperimenta laikā viena grupa cilvēku saņem homeopātisko preparātu vidējā atšķaidījumā, bet otra grupa - placebo (tāda paša izskata, veida un garšas lodītes vai šķidrumu, kas nesatur darbīgo vielu). Cilvēki nezina, ir saņēmuši preparātu vai placebo.
Homeopātisko preparātu dod tik ilgi, līdz parādās viegli slimības simptomi, kas nekaitē veselībai. Visus psihiskos un fiziskos simptomus, kas rodas eksperimenta laikā, precīzi pieraksta, iegūtos datus par izmēģinājumos iesaistīto cilvēku veselības stāvokli rūpīgi apkopo un pēc tam izdara secinājumus par konkrētas vielas ietekmi uz viņu veselību. Līdztekus izpēta arī dažādu citu slimību norises, un, ja to izpausmes ir līdzīgas, tās uzveikšanai izmanto vielas, kas izraisa to vai citu konkrētu slimību.
Klasiskās homeopātijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam saglabāt vai atgūt veselību, nevis cīnīties ar slimību. Princips: nevis slimība – zāles, bet cilvēks – zāles.
Tāpēc šajā medicīnas nozarē ārstēšana lielā mērā ir atkarīga no pacienta individualitātes. Līdz ar to vispirms ir svarīgi klīniskos novērojumos noskaidrot konkrētās slimības simptomu rašanās (parādīšanās) apstākļus, modalitātes – kādos apstākļos simptomi pastiprinās vai pavājinās, kurā diennakts laikā pacientam kļūst labāk vai sliktāk, kādas ir paša pacienta raksturīgās īpašības un ieradumi, kā viņu ietekmē apkārtējā vide un citas parādības. Tikpat būtiski ir izzināt piederīgo (asinsradinieku) slimības, to gaitu, dzīves ilgumu utt.
Ārste A. Kaļķe atzīmē, ka homeopātam ir tā laime, tiekoties ar pacientu, noteikt zināmas prognozes. Piemēram, ja vecāmāte ar kādu slimību ir saslimusi astoņdesmit gadu vecumā, tad, pēc bioloģijas likumiem, viņas meitai šīs slimības simptomi diemžēl parādīsies apmēram sešdesmit gadu vecumā, savukārt viņas meitu šī kaite var piemeklēt jau četrdesmit gados.
Gūstot pilnīgu priekšstatu par pacientu, nevis tikai par konkrētas slimības izpausmēm, homeopāts ieteiks vispiemērotāko ārstēšanas metodi un lietojamās zāles, iespējams, pat spēs palīdzēt izvairīties no šīs slimības. Šāda attieksme ir iezīmīga ar vēl kādu īpašību: pacientam rodas iespēja dziļāk ielūkoties pašam sevī, nonākt līdz slimības un tās izraisītāju apzināšanai un risinājuma meklēšanai.
Tas darbojas labi
Homeopātijas pielietojuma joma kā cilvēkiem, tā arī dzīvniekiem ir ļoti plaša. Ar šo metodi ārstē gan akūtas, gan hroniskas vainas, arī psihiskas un fiziskas slimības. Arī šodien tradicionālās medicīnas spēcīgie ķīmiskie medikamenti daudziem pacientiem atstāj ļoti nelabvēlīgu ietekmi uz aknām, nierēm, zarnu traktu, kuņģa gļotādu, tāpēc nereti veidojas situācija, kad ir grūti pateikt, vai pacientam bīstamāka ir pati slimības norise vai terapija. Pareizi piemeklēti homeopātiskie preparāti neradīs nelabvēlīgās blakusparādības.
Labi rezultāti ir funkcionālas dabas traucējumu novēršanai pubertātes vecumā, pretmenstruālā sindroma, klimaktēriskas dabas traucējumu, ādas, alerģisku slimību u.c. gadījumos. Vislabāk būtu vērsties pie homeopāta, ja slimība ir tikai sākumstadijā, kad vēl nav noteikta precīza diagnoze, bet traucējošie simptomi un pašsajūtas pasliktināšanās ir nosakāma.
Homeopātija daudzos gadījumos spēj līdzēt arī tiem pacientiem, kuru slimību ārstēšanai alopātiskajā medicīnā reizēm pat nav iedarbīgu zāļu. Šī ārstēšanas metode, protams, nespēj aizvietot ķirurģisku iejaukšanos, taču ir neatsverams palīgs mokošo blakusparādību atvieglošanai un pašsajūtas uzlabošanai. Tāpat homeopātijas iespējas ir ierobežotas ļoti akūtu, dzīvībai bīstamu slimību gadījumos.
Homeopātam pēc izglītības ir jābūt ārstam, jo vienīgi šāds homeopāts spēj noteikt cilvēka veselības stāvokli kopumā un novērtēt, kādu ārstēšanas metodi un līdzekļus ir ieteicams piemērot.
Žurnālu Avēnija plus raksta tapšanā konsultēja sertificēta homeopāte Anna Kaļķe, medicīnas centrs “Gemokods”.
Foto: Nagesh Homeo Pharmacy.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
