Dzīvais siers - Casu Marzu - tiek saukts arī par bīstamāko sieru pasaulē. Tas tāpēc, ka šo sieru ēst "beigtu" ir bīstami veselībai, bet ēst "dzīvu" ne katrs uzdrošināsies: šis siers, dārgie čabuļi, ir pildīts nevis ar ķimenītēm kā mūsu nacionālais kārums, bet gan ar dzīviem, nepilnu centimetru gariem tārpiņiem. Šos tārpiņus sierā ļauj iedēt speciālajai siera mušai Piophila casei (ir aizdomas, ka tā ir gluži parasta lauku muša, kāda sastopama dīki riņķojam ar lampu arī mūsu lauku virtuvēs) un tārpiņu loma ir būtiska sierā esošo tauku pārvēršanai delikātā substancē, no kuras sūcas lacrima - sardīniešu valodā tas nozīmējot "asaras". Poētiski, vai ne?
Šo sieru ēd uz grauzdiņiem vai maizītēm, piesedzot ar roku - tas tāpēc, ka tārpiņi stresa brīžos spējot aizlēkt pat 15 centimetrus tālu. Tiem, kuri ir izlasījuši Vikipēdijā, ka šie kāpuri itin viegli spēj izdzīvot cilvēka vēderā (un pat iekārtoties tur uz dzīvi), tiek ieteikts šāds paņēmiens: sieru ievieto blīvi noslēdzamā papīra turziņā un gaida, kad kāpuri gaisa trūkumā pametīs sieru pilnīgā gardēža pārziņā.
Labu laiku šis siers bija dabūjams tikai melnajā tirgū, jo Eiropas savienība pasludināja Casu Marzu par neatbilstošu pārtikas higiēnai. Tomēr tagad ierēdņi esot nākuši pie prāta (vai ieinteresējušies par šī produkta dzimumdziņu veicinošajām īpašībām) un secinājuši, ka tārpiņsiera gatavošanas tradīcijas un tūkstošgadīgās receptes ļauj izdarīt izņēmumu. Nav tikai skaidrs, vai rimītī Casu Marzu meklēt sieru letē vai zoo produktu nodaļā.