Svīšana ir svarīgs fizioloģisks process, ar kura palīdzību organisms atbrīvojas no vielmaiņas produktiem un veic organisma termoregulāciju. Sviedru dziedzeru izdalījumi veido cilvēka ķermeņa aromātu, kuram ir nozīmīga loma intīmajā dzīvē.
Veicot tik svarīgas dzīvības funkcijas, sviedru dziedzeris ir ādas piedēklis. Sviedri ir bezkrāsains šķidrums, kas par 98-99% sastāv no ūdens. Pārējie 1–2% ir urīnskābe, amonjaks, aminoskābes, holesterīns un minerālsāļi. Ar sviedriem izdalās neliels daudzums organisko skābju un glikozes. Minerālvielu un organisko komponentu sastāvs ir mainīgs un atkarīgs no uzņemtās pārtikas un organisma vispārējā stāvokļa. Tāpēc sviedri un to atstātie traipi ir labs tiesu medicīnas pētījuma objekts, lai identificētu personību vai noteiktu apavu un apģērbu piederību aizdomas turētajam īpašniekam.
Sviedru pH līmenim uz ādas virsmas ir svarīga loma organisma cīņā ar sēnīšu un bakteriālām infekcijām. Intensīva smaka var būt sekas hormonālajiem un vielmaiņas traucējumiem.
Hiperhidrozes formas
Hiperhidroze var būt difūza (kad sviedri izdalās praktiski uz visa ķermeņa virsmas) un lokāla (kad svīst tikai noteiktas ķermeņa daļas). Lokāla forma ir sastopama daudz biežāk. Hiperhidrozei var būt sezonāls raksturs (pārsvarā vasarā) vai pastāvīgs (kas ir sastopams daudz biežāk).
Atkarībā no cēloņiem, kas ir tās pamatā, hiperhidroze var būt vienreizēja vai daudzreizēja. Biežāk ir sastopams vienreizējās hiperhidrozes veids, kas nav saistīts ar slimību. Šajā gadījumā pastiprināta svīšana var attīstīties psiholoģiska uzbudinājuma, uztraukšanās rezultātā, ka arī no emocionāla saspringuma. Kā citus cēloņus var minēt muskuļu darbību, garšas stimulus, apkārtējās temperatūras paaugstināšanos, karstu ēdienu. Vienreizēja hiperhidroze var parādīties jebkurā ādas laukumā, bet biežāk parādās plaukstās un pēdās, retāk padusēs, mēdz būt arī sejas hiperhidroze un ar matiem nosegtās galvas daļas hiperhidroze.
Gan vīriešiem, gan sievietēm pastiprināta svīšana ir vienādi iespējama parādība. 30-50% pacientu šī problēma ir sastopama vai nu vienam no vecākiem vai abiem. Pirmās pazīmes parādās jau pusaudžu gados seksuālās nobriešanas periodā. Vienreizēja lokāla hiperhidroze var arī parādīties 20-25 gadu vecumā, kā arī vecākiem cilvēkiem veselas virknes faktoru ietekmē, kas iedarbojas uz veģetatīvo nervu sistēmu, cilvēka emocionālo stāvokli: hronisks stress, hormonālas pārmaiņas (grūtniecība, dzemdības, klimakss) un citi.
Hiperhidrozes intensitāte var mainīties no nenozīmīgas līdz paaugstinātai formai, kad sviedri notek ar strūklu. Dažiem cilvēkiem ir ļoti izteikta hiperhidroze, sviedri tiek no padusēm bez emocionālas un fiziskas slodzes, pat miera stāvoklī. Paliek mitrs apģērbs, zeķes, cimdi, papīrs līp pie rokām, izplūst tinte. Galvas un sejas hiperhidrozes gadījumā sviedru izdalīšanās bieži pastiprinās ēšanas vai uztraukuma laikā, sviedri notek no pieres, parādās lielas piles uz deguna un vaigiem, mitri paliek mati uz galvas. Taču arī mazāk izteiktas svīšanas formas sagādā neērtības: nepatīkams aromāts, sviedru traipi uz drēbēm, t.s. "sportista pēdas" problēmas (nieze, tulznas, iekaisums, saplaisājusi āda un sēnīšu infekcija starp kāju pirkstiem).
Pastiprinātu svīšanu cilvēki mēģina slēpt ar dažādiem paņēmieniem. Padušu hiperhidrozes gadījumā bieži tiek pielietoti ieliktņi, kuri jāmaina diennakts laikā. Plaukstu un pēdu hiperhidrozes gadījumos pacienti nevar pilnvērtīgi kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem, bieži atsakās no intīmas tuvības estētisku problēmu dēļ. Citreiz hiperhidroze var radīt grūtības iekļauties profesionālā un sociālā dzīvē.
Dažos gadījumos hiperhidroze var būt sekundāra - kā sekas organiskiem saslimšanas gadījumiem. Šis veids var attīstīties ļaundabīgu veidojumu, infekciju (piemēram, tuberkuloze), endokrīnu (piemēram, hipertireoze, akromegālija), neiroloģisku saslimšanu gadījumos. Neiroloģiskas saslimšanas, kas var izraisīt sekundāro hiperhidrozes veidu, ir centrālās nervu sistēmas saslimšanas gadījumi (piemēram, smadzeņu traumas).
Hiperhidrozes ārstēšana
Lai lokāli samazinātu svīšanu, tiek izmantoti dažādi antiperspiranti, kuru sastāvā ir alumīnija sāls. Tomēr, to ilgstoši lietojot, pastāv dermatīta veidošanās iespēja, tai skaitā arī alerģiska rakstura. Izteiktas hiperhidrozes gadījumā antiperspiranti nav efektīvi.
Dažas fizioterapeitiskas procedūras dod iespēju nedaudz samazināt svīšanu uz dažām dienām vai pat nedēļām, bet nesniedz problēmas būtības risinājumu. Medikamentu lietošana, kas neitralizē simpātiskās nervu sistēmas darbību (piemēram, atropīns), var izraisīt ne tikai padušu un pēdu sausumu, bet arī mokošu sausuma izjūtu mutē, galvas reiboņus un citas nepatīkamas blakus parādības. Trankvilizējošu vielu lietošana nav efektīva. Dažos hiperhidrozes gadījumos pacientiem piedāvā iziet ārstēšanās kursu pie psihoterapeita, kurš palīdz iemācīties hiperhidrozes kontroles procesu ar speciālu metodiku.
Daudzas no pielietojamām vienreizējās hiperhidrozes ārstēšanas metodēm vai nu sniedz nepietiekamu pozitīvo efektu, vai izraisa nepieņemamas blakus parādības, piemēram, ādas laukums, kurā ir pastiprināta svīšana, paliek sauss, bet svīšana sākas citā ādas laukumā.
Šobrīd efektīvākā un drošākā hiperhidrozes ārstēšanas metode ir zemādas botulīna toksīna A – disporta injekcija. Vielas iedarbības princips ir bloķēt nervu sistēmas impulsus uz sviedru dziedzeriem, kā rezultātā tas nespēj izdalīt sviedrus. Vienu reizi ievadot vielu zem ādas ir iespējams problemātiskās zonas padarīt sausas uz 4-8 mēnešiem. Šī procedūra tiek veikta ambulatoriskos apstākļos un aizņem ne vairāk par 1 stundu.
Sarunā ar pacientu ārsts nosaka problemātisko zonu, tās laukumu un izrēķina, cik liels vielas daudzums ir nepieciešams injekcijai. Injekcija tiek veikta ar anestezējoša līdzekļa palīdzību, piemēram, Emla krēmu. Nekādu ierobežojumu pēc procedūras nav.
Efekts rodas 2-5 dienu laikā no injekcijas veikšanas brīža (daudzos gadījumos jau otrajā dienā). Pacienti apgalvo, ka āda paliek sausa gandrīz vai acīmredzami. Komplikācijas un blakus parādības: vienam līdz diviem procentiem pacientu tiek novērotas mikrohematomas (nelieli, norobežoti asins izplūdumi) un īslaicīga muskuļu vājuma izjūta plaukstu locītavās, ja tiek veikta plaukstu hiperhidrozā korekcija.
Pēc nepieciešamās iedarbības termiņa beigām ir iespējama arī atkārtota medikamenta injekcija, taču mēdz būt pacienti, kuriem atkārtota injekcija nav nepieciešama. Injekcijas nedrīkst veikt, ja procedūras brīdī ir lokāli iekaisuma procesi un savainota āda.
Komentāri
.jpg)
