Mana dabīgā matu krāsa ir “Latvijas peļu pelēkā”. Pirmie mēģinājumi tikt pie kādas citas krāsas bija ar basmu - rezultāts zilganzaļgani nenoteiktās šķipsnās. Pie krāsas, kas mani apmierinātu, netiku, bet pie iesaukas gan, mans klasesbiedrs mani visuvēlīgi nodēvēja par Ziemeļmeitu. Lai gan matu krāsa sen vairāk nav tāda, mans e-pasts joprojām lepni nes šo iesauku.
Nākamais mēģinājums bija kļūt par blondīni. Beidzās veiksmīgi. Bet cilvēkam jau nekad nav gana, kaut kas vienmēr ir jāizmēģina. Tā nu izdomāju, ka man vajag ar basmu iekrāsot šķipsnas blondajos matos. Bet, ak vai, no balinātajiem matiem zaļās šķipsnas izmazgāt nevarēja, pēc vairākiem mēģinājumiem tās vienīgi kļuva zilas. Nu ko, nost jau negriezīsi, un tā kā zila ir mana mīļākā krāsa, tad tāda arī aizbraucu mācīties uz Zviedriju. Šie tur sajūsmā mani ieraudzījuši – mani mati taču esot viņu karoga krāsās - dzeltens ar zilu.

Uz kādu brīdi mana eksperimentēšanas kāre pierima. Nekādas krāsošanas. Vienkārši aizgāju ielokot matus uz gredzenvakaru. Uztina manus matus uz metāla ruļļiem, karsēja tik ilgi, ka vēl mēnesi pēc tam uz kakla un šur tur lobījās vātis. Vātis ta’ vātis, sadzīs un viss kārtībā, bet pamazām secināju, ka mani skaistie, garie mati pēc šīs “profesionālās” apstrādes izkrīt kā kaķim spalvas pavasarī. Neesmu es ekstrēms cilvēks, kam patīk zaļi vai sarkani mati, nemaz nerunājot par frizūru, kura izskatās tā, it kā šur tur būtu apstrādāta ar aitu cērpamajām dzirklēm. Nekas cits neatlika, kā visu savu izbijušo skaistumu nogriezt. Bet tā frizētava – ceru, ka jau sen ir bankrotējusi.

Matus ataudzēju, bet no frizieriem gan vairījos, jo ej nu sazini, ar ko beigsies viņu darbs. Pamazām pārvarēju savas bailes no frizieriem. Diezgan regulāri gāju aplīdzināt matu galus. Atradu arī beidzot savu frizierīti, par kuras darbu vienmēr esmu sajūsmā.

Un te atkal liktenīgā kļūda – frizētava, kuru apmeklēju, ir samēra populāra, tāpēc jāpierakstās ~nedēļu iepriekš, bet man vajadzēja tūlīt, tā nu aizgāju uz citu. Matu galiņu aplīdzināšana šai frizierītei nozīmēja 15 centimetru nogriešanu un vēl pamatīgu tā saucamo izfilēšanu. Bet man todien svarīgs randiņš. Dūša papēžos, gribas raudāt, bet uzvelku jaunu kostīmiņu, uzkrāsojos pēc iespējas skaistāk un eju lepni paceltu galvu, it kā par šādu frizūru būtu visu mūžu sapņojusi. Biju tikusi pie pusgariem matiem un paliekošas pārliecības, ka ar frizieriem labāk neeksperimentēt.

Autore: Ingūna

Atpakaļ uz konkursa lapu: Skaistumkopšanas eksperte – katrā no mums!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit