Tas bija tālajā 80.gadā, kad skaistumkopšanas salonu gandrīz nebija un labākais krēms, ko varēja dabūt, bija "Dzintara" Niveja apaļā bundžiņā. Mums, tikko studēt sākušām lauku meitenēm, nekāda skaistumkopšana nebija ne prātā.
Kādu dienu gulšņājam kojās, kad istabiņā iedrāžas mūsu "trakā" Larisa - pilsētas meitene ar apgriezieniem. "Oi, meitenes! Ko es jums atnesu! Man tikko tādu masku, tādu masku uzlika uz sejas!!! Fiksi, fiksi zieķējiet virsū, lai labums neiet zudumā, diez kad vēl pie tādas tiksiet!"

Mūs divreiz nav jāprasa, smērējam ar no burciņas dibena bālganu ķīseli. "Un tagad paguliet 15 minūtes, lai nožūst", nočivina Larisa. Mēs, lauku aitas, guļam un klausāmies kā Larisa triec par puišiem. Kad nu gulēšana ir galā, Larisa prasa vai mēs zinot ar, kas tā par masku. Mums variantu nav. Un tad Larisa pasaka ko tādu, kas mums lauku skuķiem liek nosarkt, ķert pēc dvieļa un skriet mazgāties.

Kā tur bija ar citām ādas īpašībām pēc šīs "maskas" vairs neatceros, bet sārti vaigi bija vienmēr mūsu pulciņā pieminot vārdu "maska". Kopš tās reizes pati neesmu izmēģinājusi "masku" uz sejas (vīrs, zēns no laukiem, varētu nesaprast). Toties citur panākumi ir ļoti labi, nav kauns rādīt rezultātus.

Variet minēt 3 reizes, kas tā par masku!

Autore: Ināra

Atpakaļ uz konkursa lapu: Skaistumkopšanas eksperte – katrā no mums!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit