Turpinājums...! Ceļojums uz Gruziju nozīmē būt atvērtam, gatavam atkāpēm no iedomātā scenārija un neticamai cilvēku laipnībai. Septembra otrajā pusē Gruzija lietus izmērcētajam latvietim, kas sapņo par drusciņu saules un apkures pieslēgšanu savā mītnē, Gruzija piedāvā vienkārši neticami elegantu komplektu – nacionālo autentiskumu vēl maz eiroremontētā valstī, 30 grādu temperatūru, kalnus, vīnogas un vīnu, neticami krāšņu virtuvi un cilvēkus, kas pārsteidz ar labestību, dāsnumu un pamatīgu humora izjūtu.
Pārpasaulīgas dziesmas, vīns un lūrošais Saakašvili
Lai saprastu, ko nozīmē īsta vīna darīšana senajās tradīcijās, vislabāk doties uz Kahetijas reģionu. Mūs uzņem plaša gruzīnu ģimene, kas piedāvā visu vajadzīgo eksotiskai pieredzei. Iesākumā tiekam pie nažiem un groziņiem un paši varam sagriezt tumšzilas un smaržojošas vīnogas pa taisno no vīnogulāja. No mirkļa svarīguma kolēģe ņem un iegriež pirkstā. Tad savāktās vīnogas tiek izbērtas uz salmiem mūžvecā koka kastē, un var sākties Čelentāno stila izklaides. Gribētāji saņem zābakus (par to sterilitātes pakāpi ziņu nav) un sāk stampāt un mīcīt saldās ogas kājām. Pa garu koka reni no kastes ārā sāk sprāgt dažas sekundes svaiga tumša vīnogu sula, ko ātri ķeram glāzītēs. Pasakaina garša! Tālāk varam izmēģināt paši uztaisīt vietējo "snikeri" - čurčhelu - diedziņā savērptos riekstus jāliek bļodā ar vīnogu sulas/ miltu maisījumu līdz top Gruzijai un Armēnijai tik raksturīgās "saldās desas". Darbīga sieva priekšautā piedāvā pašiem izcept tradicionālo maizi zemē iemūrētajā krāsnī - "ātri svied pret sienu!" viņa pamāca, kā garo mīklas kušķi piedabūt turēties pie krāsns iekšsienas.
Zem telpas grīdas izvietoti 4 tonnas ietilpīgi māla trauki, kuros notiek vīna darīšanas process. Virspusē redzama vien māla krūku kakla maliņa. Brīdī, kad apklust skaļās balsis, dzirdams un redzams, kā topošais vīns tvertnēs burbuļo un "vārās". Vīrs ar garu kārti ik pa brīdim apmaisa rūgstošo vīnogu masu. Ir jāuzmanās, lai ejot pēkšņi neiegāztos kādā no šīm daudzajām vīna valstībām, jo ne visām ir vāki.
Tālāk seko tas, ko krieviski Gruzijā tulko kā "zastoļje". Latviski šis vārdu savienojums precīzi nav iztulkojams un autentiskā vidē izvēršas par īstu piedzīvojumu. Goda vietā sēž vietējās ģimenes pārstāvis tamada - cilvēks, kas vakara gaitā uzsauc tostus un visādi citādi aprūpē un uzmana situāciju pie galda. Galdā tiek likts tepat saimniecībā tapis vīns, tas ir pasalds un viltīgs. Pirmo reizi dzīvē redzu citkārt tūkstošreiz citēto - "За женщин пьют стоя!"*. Tamada vakarēšanas gaitā uzsauc tostus Gruzijā pieņemtajā secībā - par ģimeni, māti, dzimteni, brīvību, par prieku un mīlestību, par viesiem, mūsu valstīm, piemin Gruzijas nesenajā karā kritušos utt. Pie katra tosta atskan kā ar cirvi nocirst - "За женщин пьют стоя!", un visi vīrieši lec kājās.
Pēc brīža parādās ģitāras un vietējie uzsāk dziesmu - tas ir kaut kas neticams! Vīri dzied daudzbalsīgi, dažādās toņkārtās un liekas, ka, piemēram, ūsainis pelēkajā vestē ir beidzis vismaz vietējo Mūzikas akadēmiju. Vārdi nav saprotami, bet dziesma dur dvēselē. Aiz kalna un vīnogu laukiem riet saule, un sirdi grābjoša dziesma atskan arī no kaimiņmājas terases, kur sasēduši citi vīri - vakarē, iedzer vīnu vai vietējo stipro dzērienu čaču, ēd un liek raudāt ģitārai.
Vakarēšanai pa vidu, balstoties uz četrkājainas uzpariktes - staiguļa, klusēdama garām aizčāpo ģimenes teju simtgadīgā vecmāmiņa. Brīnums, ka viņa līdz šim vēl nav pazaudēta kādā no daudzajām vīna raudzēšanas krūkām grīdā. Gruzijā ģimenes tradīcijas ir stipras un vairākas paaudzes netraucēti sadzīvo zem viena jumta. Vīns dara savu, un baltieši arvien intensīvāk sāk iegrimt "zastoļje" burvībā. Kolēģis no Lietuvas no galda otrā pusē pēkšņi lūdz mani novākt fotogrāfiju, kas esot plauktā man aiz muguras. Paskatos - tajā smaidīgs prezidents Saakašvili. "Viņš kaut kā baigi uz mani lūr," savu vajadzību pamato lietuvietis. Cits Lietuvas kolēģis šarmē sirmo vecmāmuļu, un abi risina sirsnīgu sarunu katrs savā valodā. "Brauciet vēl, mēs jūs gaidīsim!" atvadoties dārdina saimnieka balss, un es nolemju, ka reiz tas noteikti notiks.
Dzīļu bagātība - minerālūdens
Gruzīni pamatoti lepojas ar savām dabas bagātībām, un viena no tām ir minerālūdens. No pazemes minerālūdens virspusē iznāk daudzviet valstī, taču tieši Karagauli nacionālajā parkā Boržomi apkaimē jau 120 gadus tas tiek iegūts rūpnieciski. Tas formējas 8-10 km dziļumā un tiek iegūts no 1500 metru dziļuma. Paši gruzīni uzskata, ka šis minerālūdens organismā darbojas kā duša. Šo "dušu" vēlas saņemt cilvēki jau 44 valstīs, kurp uzņēmums, kas tagad tiesīgs apsaimniekot minerālūdens ieguves vietas, eksportē savu ūdeni. Arī vietējos restorānos "Borjomi" tiks piedāvāts kā ūdens izvēle nr.1.
"Borjomi" rūpnīca ir iespaidīgs objekts. Fotogrāfijas pie sienām rāda laikus, kad uzlabot savu veselību minerālūdens dziednīcās uz Boržomi brauca cariskās ģimenes locekļi. Rūpnīcā pie modernām iekārtām darbojas pārsvarā vīrieši, sievietes caur stiklotiem logiem redzamas laboratorijās, kur pārbauda ūdens sastāvu un kvalitāti.
Savā garajā ceļā uz virszemi ūdens ir bagātinājies ar izsmalcinātu minerālvielu maisījumu, tā garša ir neatkārtojama. Tā virszemes ieguves vietas tiek apsargātas, lai nekas nevarētu ietekmēt ūdens kvalitāti. Tiekam apskatīt ūdens ieguves vietu nr.41, kas atrodas aiz slēgtiem vārtiem, ko apsargā policists ar nopietnības krunku pierē. Pagaršojam ūdeni, kas nāk pa tiešo no pazemes. Tas ir 37 grādus silts un ierindots minerālsāļiem bagātāko bikarbonizēto minerālūdeņu klāstā.
Pašlaik šajā reģionā atdzimst kūrortu un dziedniecības tradīcijas un, iepazīstoties ar "Borjomi" vēsturi, kļūst skaidrs, kāpēc savulaik cariskās ģimenes locekļi un aristokrāti bija gatavi kratīties divas nedēļas vilcienā, lai kādu laiku baudītu šī reģiona lielo dabas bagātību. Starp citu, to visu mums stāsta runātīgs uzņēmuma pārstāvis vārdā Arčils, kura vecmāmiņa bijusi latviete no Valmieras puses, kas Gruzijā ieradusies pagājušā gadsimta 30-os gados un palikusi te uz dzīvi.
Slēpošana vasarā un zelta skalošana
Gruzija latviešiem joprojām ir eksotiska valsts. Tā ir vēl nepieradināta, viesmīlīga un tai ir tieši tas, kā mums nav, bet ko mēs tā vēlētos. Tieši tāpēc šeit uz ilgāku laiku iekārtojušies arī latvieši. Oskars Mickāns un Agris Ziemelis šeit nodibinājuši tūrisma kompāniju "Explore Outdoor", kas piedāvā piedzīvojumu, interaktīvas un ekstrēmas ceļojumu tūres dabā. Īsā laikā uzņēmums Gruzijā kļuvis ārkārtīgi populārs, jo saliedēšanas pasākumi, piedzīvojumu tūres kā pakalpojums pašiem gruzīniem ir jaunums.
"Atbraucu viena studentu projekta ietvaros - rīkojām visus šos pasākumus, pēc tam sapratu - jāpaliek un jāatver uzņēmums. Tā nodibināšana izmaksāja 30 latus, pirmo gadu bijām atbrīvoti arī no PVN, tagad jau paplašināmies un domājam piedāvāt piedzīvojumus un tūres arī uz Azerbaidžānu, Turciju, Kazahstānu, Uzbekistānu," stāsta Agris, kam izdevies ielauzīties vietējā biznesa nacionālajās īpatnībās. Agri bieži uzmeklē arī individuālie ceļotāji no Latvijas, kas lūdz kādu palīdzību vai padomu - Agris cenšas neatteikt.
"Tūristu no Latvijas pagaidām tomēr nav daudz, Gruzija tomēr vēl skaitās eksotika. Taču te var dabūt to, ko citur ne - te var noorganizēt slēpošanu vasarā pa ledājiem, var skalot zeltu kopā ar vietējiem, var iet pārgājienos pa kalniem un aizām. Galu galā - te vēl govis brīvi staigā pa ceļiem. Daudzi domā te ieraudzīt 2008.gada kara sekas, taču to vairs nav - cilvēki dzīvo normālu dzīvi. Tiesa - drīz ir parlamenta vēlēšanas, cilvēki aktīvi izmanto iespēju pulcēties un mītiņot, bet kopumā te ir drošāk nekā Rīgā, sevišķi naktī, " stāsta Agris.
"Gruzijā jābūt atvērtam, daudz kas var nenotikt pēc scenārija. Piemēram, mācītājs astoņu dienu laikā bija aizmirsis par manām kāzām. Kāzu rītā ar vedējtēvu laicīgi devāmies pie mācītāja, atradām, atgādinājām un beigās ceremonija kavējās tikai par 10 minūtēm. Bet te nav pieņemts par to dusmoties. Tās ir īpatnības, kas ir jāzina un ar ko jārēķinās, " stāsta Oskars Mickāns, kas tagad Tbilisi nodibinājis jaunu uzņēmumu, kas nodarbojas ar uzņēmumu komandu saliedēšanas un atpūtas tūrēm un finanšu konsultācijām.
"Gruzija ir arī pievilcīga tūristiem no austrumiem - te var redzēt bagātniekus no Irānas un Turcijas, kas ierodas ar, piemēram, trim līdz sešām sievām. Pa kādai parasti brauc līdzi vīram džipā, pārējās busiņā. Tā vienkārši pa ielām viņi apkārt nestaigā, bet īrē smalkus ģimenes apartamentus. Viņiem Gruzijas cenas liekas kā pārpratums. Gruzija ir sapratusi, ka tūrisms no Eiropas ir laba lieta, bet Eiropā visi skaita naudu. Tāpēc viņi diezgan naski raugās arī uz kaimiņiem austrumzemēm," stāsta Oskars. "Te izmaiņas notiek ļoti ātri. Te remontē nevis mājas, bet veselas ielas ar mājām, ceļ modernas ēkas. Šis ir labs laiks, lai brauktu uz Gruziju, jo ES, ASV un Pasaules Bankas nauda procesus virza ļoti strauji. Pilsētas mainās ātri. Piemēram, Batumi pie Melnās jūras ir uzcelta kā tāda Lasvegasa, tur ir tādas investīcijas, par kādām Jūrmala varētu tikai sapņot!" stāsta Oskars.
Trakajiem pieder pasaule - Agris stāsta, ka veicis ceļu no Tbilisi uz Latviju ar stopiem septiņās dienās - "mierīgi, bez kādām problēmām," viņš paziņo. Mēs atpakaļ uz Latviju nestopēsim gan. Lidostā izņemam siltākas drēbes, gatavojoties atgriezties mājās. Lidostas darbinieki nosmīn, skatoties uz baltiešiem ar gruzīnu nacionālajām cepurēm galvās.
Rīga sagaida tumša un auksta. "Welcome to my country," dungo kolēģe.
* "Par sievietēm dzer kājās stāvot!"
Portāls "Delfi" braucienā uz Gruziju bija kompānijas "Borjomi" viesis.