Ceļojums uz Gruziju - tas nozīmē būt atvērtam, gatavam atkāpēm no iedomātā scenārija un neticamai cilvēku laipnībai! Septembra otrajā pusē Gruzija lietus izmērcētajam latvietim, kas sapņo par drusciņu saules un apkures pieslēgšanu savā mītnē, Gruzija piedāvā vienkārši neticami elegantu komplektu – nacionālo autentiskumu vēl maz eiroremontētā valstī, 30 grādu temperatūru, kalnus, vīnogas un vīnu, neticami krāšņu virtuvi un cilvēkus, kas pārsteidz ar labestību, dāsnumu un pamatīgu humora izjūtu.
Pase un vīna pudele
Pirmais pārsteigums sagaida jau lidostā. Robežsargs pa stiklotās kabīnes lodziņu atpakaļ padod ne tikai manu pasi, bet iespiež rokās arī nelielu vīna pudeli sarkanā kārbiņā. Kaut kas tāds pasu pārbaudes punktā no vīriem formās vēl nebija redzēts nevienas valsts lidostā. Siltais gaiss vienā mirklī liek aizmirst par kaut kur esošo rudeni - te ir vasara!
Tbilisi viesus sagaida visā savā kontrastu bagātībā. Senas mājas, nabadzīgi pagalmi mijas ar modernām ēkām un tiltiem, pasaulē zināmu zīmolu apģērbu veikali, kafejnīcas sadzīvo ar mazām tirgotavām, kur tumsnēji pārdevēji durvīs aicina pircējus ienākt un nopirkt tradicionālos gruzīnu "snikerus" čurčhelas, svaigos dārzeņus un dažādās garšvielas. Pilsētu ieskauj kalni, ainavu krāšņo sena cietokšņa drupas, virs galvas pārlaižas funikulieru modernie namiņi, kas ved cilvēkus kalnup. Centra ielās vīri atstarojošās vestēs palīdz mašīnām atrast parkinga vietas un tad atkal izbraukt no stāvvietas. Visapkārt remontē un būvē. Satiksme ielās pārsteidz - pat centrā lielu ielu krustojumos nav luksoforu, darbojas princips ”lielākais brauc pirmais", taču avārijas neredz. Kāds papīpina, kāds izlec no mašīnas un sāk regulēt satiksmi. Nav skaidrs, kā tas iespējams, bet sastrēgumu mūsu izpratnē nav pat darbadienas pievakarē.
Gruzijā jārēķinās, ka no uzrakstiem vietējā valodā varam saprast tieši neko. Bet tā nav liela bēda, jo vietējie runā krievu vai angļu valodā. Vismaz pilsētās. Ik pa brīdim uz ielas redzami policisti, kas uzrauga kārtību pilsētā. Gardēžiem atvērti gaumīgi restorāni, kur par pieņemamām cenām var iegrimt gruzīnu virtuves gardajās dzīles. Šeit nedarbojas porciju princips, bet princips - ”visi ēd visu". Attieksme pret ēdienu Gruzijā vispār ir savādāka. Te katru dienu gatavo svaigu ēdienu, neko neatstāj uz rītdienu. Galdam ir vai jālūst no dažādības, tāpēc latvietim šķiet dīvaini, redzot, ka ēdienu šķīvji tiek nesti un nesti vēl klāt, līdz apkalpotāji sāk tos uz galda likt stāvos. Vakara gaitā ēdienu piramīdas sasniedz trīs stāvu augstumu. Lielākajai daļai ēdienu klāt dažādās kombinācijās tiek likti rieksti. Vakariņas uz terases restorānā, no kura redzama visa pilsēta, tas ir īsts gardēža piedzīvojums.
'Es tevi mīlu', ragi, cepures un lāčādas
Pilsētas vadība dažādu sabiedriski nozīmīgu ēku projektēšanai pieaicinājusi itāļu arhitektus, tāpēc vietām pilsētai ir ultramoderni vaibsti. Topošais pilsētas teātris atgādina divas milzu alumīnija caurules un būtu interesanti redzēt, kā tas reiz izskatīsies finālā. Kāda skaista pilsētas laukuma vidū pompozas klasiskās mūzikas pavadījumā ūdeni šļakstina iespaidīga strūklaka. Valsts vēsture ir sarežģīta, dažādie spēki un iekarotāji te atstājuši dziļas pēdas, ko vēl šodien redz arhitektūrā, pilsētas plānojumā - vērojams arī pamatīgs austrumu pasaules iespaids.
Taču arī krāmu tirgus izkārtojies ielas malā gandrīz pašā pilsētas centrā. Sirms vīrs uz auklas ielas malā izkāris iespaidīga izmēra lāčādas, vilkādas un vēl citu zvēru matainās epidermas. "Es tevi mīlu," pēkšņi man saka sirmais ādu īpašnieks ar spurainu ūsiņu. Kad atgūstu valodu, kungs smaida un saka, ka atpazinis baltiešu kompāniju. Savulaik viņš atpūties Jūrmalas sanatorijās un acīmredzot no tā laika vētrainā atpūtas procesa ir saglabājis dažās vērtīgākās atslēgas frāzes latviešu valodā. Kungs man piedāvā lāčādu par 1000 lariem (aptuveni 326 lati) un stāsta, ka medījumu ādas no kalnu ciemata viņam piegādā radinieki. Saku, ka šis spalvainis man ir drusku par dārgu un dodos tālāk pie ragu tirgotāja. Nolemju, ka labāk šādu suvenīru mājās nevest, lai mājas viesībās neprovocētu viesus vietējos apstākļos atdarināt gruzīnu tradīciju dzert vīnu no raga līdz tas tukšs. Daži ragi ir ļoti lieli.
Baltijas žurnālistu kompānijas nedalītu sajūsmu izraisa tradicionālās gruzīnu galvassegas, kas atgādina īstu vilnas perēkli uz galvas. Par 30 lariem gabalā uz Latviju un Lietuvu aizceļo vairāki eksotisko galvassegu izstrādājumi un dažs labs nešķiras no šī aksesuāra visu ceļojuma atlikušo laiku 30 grādu karstumā.
Gribētāji aizvest līdz ko patiesi vietējas izcelsmes iegādājas vilnas izstrādājumus, rotaslietas, somas, tautastērpos ietērptas lellītes. Mazajos veikaliņos neticami lēti iegādājamas dažādas garšvielas, kas piedod gruzīnu virtuves ēdieniem to garšu, kas vēl ilgi pēc ceļojuma liek iekunkstēties, domājot par visu to bagātību uz galda trijos stāvos.
Mūsu izpratnē lielveikalu te ir maz un labi vien ir, jo nekā vietējas izcelsmes tur lāgā nav. Lietuviešu kolēģi ar sajūsmu fotografējas pie lielveikala plaukta, kur lielā daudzumā redzamas leišu preces - desas, majonēze, siers. Acīmredzot lietuviešu pārtikas tirgotāji ir prasmīgi apguvuši arī šo reģionu. Kamēr pētu ievārījuma burciņā ieslodzītos mandarīnus un vīģes, klāt pienāk kāda pusmūža sieviete un saka, lai es neņemot veikala ievārījumu. Viņa mani aicina uz savām mājām un ir gatava apdāvināt mani ar pašas vārītu zaptīti, kam būšot pavisam cita kvalitāte. Šis ir tikai viens no gadījumiem, kas vēsajiem un aizdomīgajiem latviešiem liek mulst - izslavētā vietējo atvērtība un viesmīlība nav reklāmas bukletu triks. Viesi Gruzijā tiešām tiek uztverti kā svēti, un ielūgumu ciemoties mājās pie svešiniekiem te var saņemt visai bieži.
Randiņš pie 'Mātes Gruzijas'
Naktī rodas sajūta, ka galvaspilsētas ielās ir tikpat daudz cilvēku kā dienā. Melnīgsnēji puiši vienā mierā pusnaktī kaļ bruģi uz ielas un remontē ceļu. Ielās pilns ar jauniešiem. Tumsā viscaur kā vīnu sadzērušās apdullinoši dzied cikādes. Lai ievērtētu visu šo naksnīgo daili no augšas, noteikti jāizmanto funikulieris. Trijatā par biļeti turp - atpakaļ samaksājam astoņus larus un, iekāpušas modernajā gaisa kuģī, smejamies, ka astoņi taču nekādi nedalās uz trīs, bet lai nu paliek. Dažās minūtēs esam augstu kalnos, kur izkāpušajiem paveras skats, no kura tiešām "ģibiens" nāk.
Ja esi iemīlējies, nav labākas vietas, kurp atvest savu mīļoto un kopīgi caurskatīt lapiņu ar laulību solījumu. To saprot daudzi, un pārīši te čum un mudž. Kalna galā majestātiska stāv Māte Gruzija. Vienā rokā tai zobens, ar ko tā sagaida naidniekus, otrā - vīns, kas domāts draugiem. Arī jauniešu netikumi laikam viscaur ir vienādi un pie ”lielās mammas" kājām nevis ar "Borjomi", bet ar divlitrīgajām plastmasas alus pudelēm un ģitārām ērti iekārtojusies jauniešu kompānija. Viņi dzied, dejo un bauda pasakaino skatu. Izskatās, ka "mammai" te nav lielas teikšanas.
(Turpinājums sekos)