Ģertrūdes blogs: Atceroties Ziemassvētkus

Iepriekš biju iecerējusi rakstīt par to, kā ar gadiem ilgiem treniņiem un pūliņiem tagad Ziemassvētki kaut kā ir kļuvuši normāli, ģimeniski silti un pozitīvi. Par to, kā ar gadiem, kopjot un attīstot Ziemassvētku tradīcijas, tu vari sevī radīt to sajūtu sevī. Bet tomēr šoreiz šie svētki atkal ir pagājuši vareni draņķīgi, un manī pilnām aumaļām jundī apziņa, ka ir lietas, kas ir nelabojami beigtas un tur vairs neko nevar darīt.

Bērnībā Ziemassvētku kā tādu nebija, jo tie tajā laikā, protams, bija aizliegti. Toreiz Jaunais gads bija tīri OK, jo es jau tajā vecumā, protams, nezināju politisko atšķirību starp Jauno gadu un Ziemassvētkiem, un Salatēti un Ziemassvētku vecīti. Ģimeniski mēs it kā visi kopā to vienmēr sagaidījām, uz svētkiem spodrinājām māju un cepinājām gardumus, skaitījām pie eglītes dzejolīšus un saņēmām dāvanas. Skatījāmies, kā kaut kur šauj signālraķetes, viss it kā bija jauki.

To, ka mūsu ģimene varbūt nav īsti "normāla", sapratu tik ap kādiem pusaudža gadiem. Līdz ar to Ziemassvētki – it kā ģimenes kopības un tuvības un siltuma apliecinājums – man daudzus gadus ir bijuši ārkārtīgi depresīvi. Kā mēs sapulcējamies, sapucējamies un izliekamies "normāla" ģimene, vienlaikus jo īpaši pierādot, ka mēs tāda neesam.

Tomēr kaut kā pēc vairākiem gadiem šāda it kā teātra manī sāka rasties jauna normalitātes sajūta, un virkni pēdējos gadus es tik uzcītīgi kopu to ģimeniskuma sajūtu sevī. Taču šogad atkal viss bija grandiozi draņķīgi un man vajadzēja kādu nedēļu, lai atietu un atgūtu kādu puslīdz normālu morālo līdzsvaru pēc šiem "ģimeniskuma svētkiem".

Es nezinu, varbūt ANO vajadzētu pieņemt kādu vispārēju rezolūciju, liekot izvairīties no Ziemassvētku kā ģimeniskas tuvības svētku sludināšanas. Citādi mums visiem tiem, kuriem tās ģimenes nav padevušās tādas īsti normālas, gribas bezmaz vai darīt sev galu. Nu labi, labi, kārties gluži negribas, bet pamatīgu depresiju tas tomēr uzdzen.

Ja tā padomā, tad man apkārtējo cilvēku lokā tādas īsti ciešas un sirsnīgas ģimenes ir ievērojamā mazākumā, pārējiem ir vai nu šķirtas ģimenes, vai arī kaut kas līdzīgs manējai, ko par miera ostu īsti nevarētu dēvēt. To, protams, daļēji varētu skaidrot ar faktu, ka mani varbūt piesaista cilvēki ar līdzīgām nefunkcionējošām ģimenēm, bet tomēr izskatās, ka tādu labo ģimeņu nav lielā vairākumā.

Tā kā mēnesi pirms svētkiem tev no visām pusēm sludina un piebāž pilnu galvu par siltiem, jaukiem, mierīgiem, harmoniskiem un uzmundrinošiem ģimenes svētkiem, kas nes cerības un mieru, ir zināms diskomforts, kad tas tā tomēr nenotiek. Bet nu jā, tā jau ir, kā jau saka Dalailama, vislielākās ciešanas cilvēkiem sagādā tieši viņu vēlmes un gaidas (angliski expectations), jo tās ļoti bieži neatbilst realitātei un ir pārāk augstas, kā rezultātā cilvēki paši izjūt vilšanos un neapmierinātību.

Nē, nav tā, ka man vienkārši riebjas Ziemassvētki kā tādi. Mani patiesi sajūsmina eglītes sagādāšana un rotāšana, ideālā gadījumā vēl tikt pašai uz mežu un pabrist pa sniegu līdz ceļiem. Ļoti patīk cept piparkūkas, jo īpaši gatavot mīklu – skaitīt visas tās smaržīgās garšvielas pa vienam graudiņam, samalt dzirnaviņās un karsēt cukuru pannā. Man vēl no bērnības ir rēta uz rokas, kur vienā Jaungadā uzpilēja sabrūnināts cukurs – tas mums, sīkajiem, bija baigais gardums. Un vēl dāvināšanas prieks, kas man patiesi ir lielāks par dāvanu saņemšanas prieku. Šogad ierobežoto finanšu resursu dēļ dāvanas gatavoju pati. Tas bija patiesi jauki un aizraujoši. Iepriekšējo gadu histēriskās drūzmēšanās pa veikaliem vietā pavadīju mājās mierīgi knibinoties, pat iepakojumus piegriezu, līmēju un apzīmēju pati. Lieliska nodarbe, bet īpaši nepalīdzēja pārvarēt pašus svētkus.

Varbūt visu drūmo un melno decembri vajadzētu sludināt, ka viss būs labi un ka no 21. decembra dienas paliek garākas un gaišākas. Atnāks anticiklons un biežāk spīdēs saule. Vēl derētu atlaides vitamīniem un tautai kādas kolektīvās pussportiskās aktivitātes – piemēram, sniegavīru velšanas čempionātu. Prasās pēc kaut kā iedvesmojoša.