Sokokes šķirnes kaķu dzimtene ir Sokokes mežs Kenijā. Pirms kaķus atklāja, viņi tur bija dzīvojuši gadiem ilgi. Sokokes mežs plešas apmēram 400 kvadrātkilometru lielā platībā. Šis mežs atrodas netālu no Malindi un Kalifi pilsētām, kuras atrodas apmēram 7 kilometrus no Indijas okeāna. Mežs ir izolēts, tāpēc tajā ir izveidojušās daudzas neparastas un unikālas augu un dzīvnieku sugas.

Dženija Slatere ar savu vīru Dāvidu dzīvoja Vatamu ciematā netālu no Sokokes meža. Angliete Dženija bija dzimusi un augusi Kenijā. Kādu dienu Dženijas dārznieks, apcērpot kokus, iztraucēja savvaļas kaķeni, kura zīdīja kaķēnu. Kaķene aizskrēja prom, bet Dženija bija paspējusi viņu aplūkot. Tas bija neliels kaķis, kurš izskatījās kā parasts mājas kaķis. Šādi kaķi sastopami gan Lielbritānijā, gan citviet pasaulē. Bet šim kaķim bija dažas pārsteidzošas atšķirības: garākas kājas un garāks ķermenis nekā mājas kaķim, lielas ausis un ļoti lielas, izteiksmīgas acis. Kaķis izskatījās līdzīgs mazam gepardam. Kad dārznieks Dženijai parādīja kaķēnus, viņa nolēma paņemt vienu runcīti un vienu kaķenīti.

Tā kā viņi vēl bija ļoti mazi, tie ātri piemērojās dzīvei mājās un nemēģināja bēgt atpakaļ uz mežu. Dženija bija sajūsmināta par saviem kaķiem un atklāja daudzas neparastas viņu rakstura īpašības.

Kaķi mēdza pavadīt dienu kokos mājas tuvumā. Viņi nevis interesējās par putniem vai to ligzdām, bet aizrautīgi medīja kukaiņus. Dažreiz vakaros Dženija redzēja savus kaķus kā govis ganāmies mauriņā. Kādu dienu veterinārārsts pastāstīja, ka viņš līdzīgus kaķus bieži redz Sokokes mežā. Viņš pat dažas reizes bija mēģinājis kādu no viņiem noķert, bet veltīgi.

Pēc viņa teiktā, šos kaķus saucot par baltplecu kaķiem un viņi dzīvojot kokos. Ciltis, kuras dzīvoja Sokokes mežā, kaķus dēvēja par kadzonzo, lai gan Kenijā mājas kaķi parasti sauc par paku.

Tas apstiprināja, ka Dženijai Slaterei pieder divi ļoti īpaši kaķi, tāpēc viņa nolēma tos pavairot.

Dženijas draudzene kanādiete Glorija Moldrupa, kura dzīvoja Dānijā, apciemoja Dženiju un bija pārsteigta par kaķu neparasto izskatu. Dženija viņai atļāva paņemt divus dažādu metienu kaķēnus līdzi uz Dāniju. Tur Glorija sāka strādāt, lai Sokokes kaķus oficiāli atzītu kā šķirni.

Kopā ar citiem entuziastiem viņa izveidoja selekcijas programmu un, lai novērstu tuvradniecisku pārošanos, regulāri importēja Sokokes kaķus no Dženijas kaķu audzētavas.

1983. gadā šai šķirnei piešķīra eksperimentālas šķirnes statusu un tai tika dots nosaukums Āfrikas īsspalvainais kaķis. Bet 1992. gadā šķirne beidzot tika atzīta oficiāli. Tai tika dots nosaukums Sokokes kaķis.

Lai novērstu tuvradniecisku pārošanos, Sokokes kaķu audzētāji vēl joprojām ieved kaķus no Kenijas.

Lai gan Sokokes kaķi paaudzēm ilgi dzīvojuši savvaļā, tomēr viņi labi piemērojas dzīvei cilvēka mājās. Sokokes kaķi zināmā mērā saglabā savu cieņpilno neatkarību. Saimniekam ir jāpacenšas, lai iegūtu kaķēna uzticību.

Sokokes kaķi ir inteliģenti, rotaļīgi un aktīvi. Viņiem patīk daudz laika pavadīt ārā, un viņus neuztrauc lietains laiks. Šie kaķi labi peld. Vairums no viņiem labprāt nirst dīķī, lai noķertu kādu zivi.

Sokokes kaķiem patīk cilvēku, citu kaķu un arī suņu sabiedrība. Viņi ir ļoti draudzīgi dzīvnieki. Ja saimnieks ieguvis sava kaķa uzticību, viņš varēs tam daudz iemācīt, piemēram, atnest papīra bumbiņas. Kaķi paši iemācās atvērt durvis. Šos kaķus var pieradināt pie dzīves telpās, bet labāk būtu, ja jūs viņiem dotu iespēju pavadīt laiku ārā.

Raksta tapšanā izmantota Esteres Verhofas-Verhallenas enciklopēdija "Kaķi".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!