Limfoma – vēl maz zināms vēža paveids  (9)

Pazīmes, kas liecina par iespējamo saslimšanu ar limfomu, itin viegli var sajaukt ar citām veselības problēmām. Raksturīgākie simptomi ir nogurums, ilgstoši paaugstināta ķermeņa temperatūra, iespējams arī drudzis, palielināti limfmezgli, ādas nieze, sarkani plankumi uz ādas. Tomēr speciālisti iesaka, ka jebkuru mazāko aizdomu gadījumā labāk būtu doties pie speciālista, nevis nodarboties ar pašārstēšanos.

Šobrīd visā pasaulē ar limfomām slimo apmēram miljons cilvēku, Latvijā viņu skaits ir vairāk nekā tūkstotis. Ik gadu pasaulē diagnosticē aptuveni 360 tūkstošus jaunu saslimšanas gadījumu, Latvijā – vairāk nekā 150. Tomēr satraucošākā ir dinamika, ar kādu pieaug saslimšanu skaits, piemēram, ar Ne Hodžkina limfomu (tie ir apmēram 60 procenti no visām limfomām), no 70. gadiem šis pieaugums ir apmēram par 80 procentiem.

Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc šogad Latvijā nodibināja Limfomas pacientu atbalsta biedrību (LPAB), kura par saviem galvenajiem mērķiem ir izvirzījusi veicināt sabiedrības izpratni un informētību par limfomu, risināt šajā jomā sasāpējušās problēmas, kā arī celt pacientu pašapziņu, sekmēt savstarpējo palīdzību un atbalstu starp slimniekiem. LPAP pirmā no Austrumeiropas valstu organizācijām kļuvusi arī par starptautiskās nevalstisko biedrību apvienības “Limfomas koalīcija” biedru. Daudz vairāk informācijas par šo slimību varat iegūt interneta mājaslapā www.limfoma.lv, kā arī gūt informāciju pa tālruni 7103202 (Limfomas pacientu atbalsta biedrība).

Limfomas dala divās lielās daļās – Hodžkina limfoma un Ne Hodžkina limfoma, tomēr eksistē vairāk nekā 35 šo limfomu paveidu. Šo slimību nosauca ārsta Tomasa Hodžkina vārdā, kurš pirmais 1832. gadā to aprakstīja. Vidēji katrs piektais limfomas slimnieks ir sasirdzis ar Hodžkina limfomu. Jāpiebilst, ka šī limfoma vislabāk no visiem tās paveidiem padodas ārstēšanai. 75 līdz 95% gadījumu, agrīni diagnosticējot šo slimību, to iespējams izārstēt. Hodžkina limfoma ir neparasta ar to, ka tai ir divi uzliesmojuma periodi – agrā jaunībā un vecumdienās. Limfomu cēloņi nav pilnībā noskaidroti, un tos joprojām pēta. Uzskata, ka Hodžkina limfomas iemesls varētu būt bērnībā pārslimota infekcija, kas mainījusi imūnsistēmas atbildes reakciju. Saslimšanā ar Ne Hodžkina limfomu savukārt nozīmīgi riska faktori ir radiācija, toksiskas ķīmiskas vielas, iespējams, arī vīruss.

Lūk, ko atzīst profesore Latvijas Hematoloģijas centra vadītāja Sandra Lejniece:

“Sastopoties ar slimību, cilvēkam ir divas iespējas – vai nu kopā ar ārstu un tuviniekiem cīnīties ar to, vai arī vienkārši padoties. Ārsta uzdevums ir pārliecināt pacientu, ka ir jāārstējas un jācīnās. Tas ir diezgan sarežģīti, un katram vajadzīga cita pieeja. Kad sāku mācīties hematoloģiju, vēl uzskatīju, ka pacientam nevajag teikt patiesību par slimību. Bet tas, protams, ir nepareizi, jo veiksmīgs iznākums būs tikai tad, ja cilvēks apzinās, kas ar viņu notiek, un pats dara visu, lai varētu uzvarēt slimību.

Daudz var palīdzēt dot spēku citu pacientu piemērs. Piemēram, jaunas meitenes pārdzīvo, ka viņām pēc Hodžkina slimības vairs nevarēs būt bērnu. No vienas puses, mediķi var izstāstīt, ka bērniņi varēs būt, taču pavisam kas cits ir aprunāties ar sievieti, kura izslimojusi šo slimību, bet gaida jau otru bērniņu. Man pat bija kāda paciente, kura man pirmajai piezvanīja, lai pateiktu, ka viņai piedzimis bērniņš. Šai sievietei tagad ir arī otrs bērniņš. Vai var būt vēl lielākas cerības kā tās, ko saistām ar ikviena bērniņa nākšanu pasaulē?”

Pārdomās dalās Ilze Ieviņa, kura divreiz savā dzīvē pieveikusi Hodžkina limfomu:

“Viss sākās 1991. gada rudenī, kad saaukstējos. Bija iesnas, klepus, augsta temperatūra, kas nepārgāja ilgāk nekā pusotru mēnesi. Tad nokļuvu slimnīcā, man veica dažādas pārbaudes un konstatēja Hodžkina limfomu. Bija operācija, tad biopsija, kas vēlreiz apstiprināja limfogranulomatozi. Ārstēšana ilga pusgadu, kuras laikā izgāju ķīmijterapijas kursu. Ārstējoties bija jāsakož zobi un jāsaņemas. Kritiens bija milzīgs. Sajūta kā no laivas izmestai, un tikai ar laiku spēju saņemt sevi rokās, lai sāktu cīnīties. Ar slimību un sevi.

Pēc desmit gadiem gandrīz tai pašā datumā atkal devos uz pārbaudi. Ar smagu sirdi, jo zemapziņā jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Ļoti gribējās attālināt slēdzienu. Diemžēl manas aizdomas apstiprinājās, un ķīmijterapijas kurss sākās no jauna. Divas reizes, izejot cauri ellei, esmu pieaugusi. Nav dienas, kad to visu neatcerētos. Nav arī tā, ka par to nemitīgi baidītos un uztrauktos. Šā gada jūnijā devos uz Sanktpēterburgu. Pēc sirdsmiera. Pilsēta pie Ņevas upes šobrīd ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur ir iespējamas pārbaudes, lai noteiktu, vai ļaundabīgās šūnas ir aktīvas vai arī mierīgi guļ. Sanktpēterburgā atguvu sirdsmieru.”

Uzziņai
Pēc Latvijas Limfomas pacientu atbalsta biedrības informācijas.