Ko domājam par šizofrēniju vai kad kāds pārlido dzeguzes ligzdu...  (9)

Pašreizējā sabiedrības attieksme pret šizofrēniķiem

Visumā teiktu – tā ir diezgan agresīva, kura lūgtin lūdz par sevi runāt. Šā gada augustā Latvijas Psihiatru asociācija veica pētījumu tieši par šo sabiedrības attieksmi pret šizofrēniju un tās pacientiem. Tika aptaujāti vairāk nekā 1000 cilvēku vecumā no 15 līdz 74 gadiem visā Latvijā. Un būtiskākie rezultāti bija šādi:

Apskatot šos pētījuma rezultātus, var secināt, ka sabiedrības doma par šizofrēniķiem ir diezgan neelastīga. Viss izriet no cilvēku neinformētības par šo slimību un tās ārstniecības iespējām. Te sabiedrībai rodas vēlme izolēties no cilvēkiem, kuri slimo ar šo slimību, nepieņemot viņus darbā un par vislabāko vietu ārstēšanai uzskatot psihiatrisko slimnīcu. Un kuri cilvēki nezina par jaunākajām ārstniecības metodēm, nekad arī nepieļaus šo cilvēku līdzāspastāvēšanu sev ikdienā.

Tādējādi pacients dzīvo dubultā izolācijā – ne tikai savas slimības izraisītā, bet arī sabiedrības attieksmes veidotajā.

Ja traks, tātad bīstams!

Šāds izrādās viens no visspilgtākajiem mītiem par garīgi slimiem cilvēkiem. Kad runājam par garīgām slimībām, bieži jācenšas saprast sabiedrības nostāju un attieksmi, jo, kad kāds atšķiras no citiem – viņa uzvedība ir savdabīgi dīvaina, cilvēki bieži viņu sauc par traku.

“Tāpēc ir jāsaprot, ko jēdzienā “traks” apkārtējie cilvēki ietver. Sabiedrība bieži domā, ka šis jēdziens raksturo cilvēku, kurš apkārtējiem ir bīstams, neprognozējams, nepilnvērtīgs,” stāsta Elmārs Rancāns, “šo terminu pārsvarā attiecina uz visiem cilvēkiem, kuru uzvedības, izturēšanās un emocionālais stāvoklis atšķiras no vidē ierastajām normām. Turklāt to attiecina uz visām garīgām slimībām, līdz ar to sanāk, ka visas garīgās slimības ir homogēnas. Bet faktiski tas tā nav, jo psihiatrijas nozarē izšķir vairāk nekā 40 dažādu diagnostisko grupu. Kopējais diagnožu skaits, ar kurām ir jāstrādā, psihiatriem ir pat vairākos simtos.”

Iepriekšminētā pētījumā arī noskaidroja, cik liela daļa sabiedrības zina par šizofrēniju. Lai gan 83% cilvēku ir dzirdējuši par to, tomēr katrs septītais respondents par šo slimību nav dzirdējis neko.

Vārdu šizofrēnija sabiedrība lieto, bet, kā atzīst E. Rancāns: “Bieži nevietā un nepareizi. Ar šo vārdu saistās daudz mistikas, cilvēki nesaprot, no kurienes šī slimība rodas un kāda tā īsti ir. Līdz ar to sabiedrībā veidojas ļoti noraidoša un aizspriedoša attieksme pret šiem pacientiem.”

Ja cilvēki neizprot garīgās slimības, viņiem tās šķiet apdraudošas, tad cenšas no tām norobežoties – viss, ko nezini, baida. Un te veidojas milzīga plaisa starp cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, un to, vai viņi to var saņemt vai nevar, jo šie ļaudis ir daļa no sabiedrības. Viņi negrib identificēt sevi ar šo slimību, jo tad šķitīs, ka ir norakstīti.

Šizofrēnija tomēr nav ļaunā gara iemiesošanās cilvēkā

Šizofrēnija kā slimība ir zināma no sirmas senatnes, tomēr katrā laika posmā tā vērtēta citādāk. Pirms Kristus dzimšanas šādus cilvēkus uzskatīja par ļauno garu, sātana apsēstus, kurš arī nosaka viņa izturēšanos. Viduslaikos šādus cilvēkus uzskatīja par raganām un ķeceriem, līdz ar to ar viņiem atbilstīgi izrīkojās inkvizitori. “Pret šiem cilvēkiem attieksme bija ļoti noraidoša, viņus neuzskatīja par cilvēkiem līdzīgām būtnēm. Pret viņiem izturējās kā pret kriminālnoziedzniekiem – turēja, iekaltus ķēdēs pagrabos, kopā ar mājdzīvniekiem. Bet tas nebija visās vietās,” turpina E. Rancāns, “piemēram, Krievijā viduslaikos šādus cilvēkus, tieši pretēji, uzskatīja par “Dieva izredzētiem”, jo domāja, ka caur viņiem runā Dievs. Pret viņiem bija citāda attieksme, viņus uzņēma klosteros, par viņiem rūpējās un viņus cienīja, jo uzskatīja, ka viņi ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Viduslaikos pastāvēja divas pasaules – viena, kur šādus cilvēkus iznīcināja un sodīja, un otra – kur godināja un cienīja.”

Sākoties renesansei, humānisma idejām, psihiatri iestājās par to, ka garīgi slimie arī ir cilvēki, personas, kuri pelnījuši cienīgu attieksmi pret sevi. Šī slimība būtu jāārstē kā jebkura cita. Ir pagājis krietns laiks, daudz kas šodien ir mainījies, tomēr cilvēku attieksme pret šizofrēniķiem palikusi konservatīva, joprojām vairākums vēlas šos cilvēkus izolēt slimnīcā.

Tad jāsecina, ja jau neticam gariem, kas iemiesojas cilvēkā, tad kāpēc līdzīgi kā viduslaikos cenšamies šos cilvēkus izolēt?

Šizofrēnija no draudīga kaimiņa līdz pat citām civilizācijām

Bieži šizofrēniju min vienskaitlī. Un tā ir kļūda. “Faktiski šai slimībai ir gandrīz 50 dažādu apakštipu un formu. Līdz ar to tās nav vienlīdz smagas, izteiktas, traucējošas – to ir vesels spektrs, kuras sabiedrībai vajadzētu apzināties,” stāsta E. Rancāns. “Šī slimība saasināšanos brīžos var izpausties ar sajūtām, piemēram, cilvēkam rodas neesoša sajūta – ar viņu kāds sarunājas, viņš redz neesošas lietas, viņš var sagaršot ko tādu, kā nav patiesībā. Tāpat viņš var izdarīt īstenībā neesošus secinājumus, viņam var būt murgainas idejas par to, kas notiek apkārt. Atsevišķus neitrālus faktus vai notikumus var sasaistīt vienā sistēmā un no tā izveidot veselu detektīvstāstu, kurā visbiežāk viņš pats ir cietējs, nevis uzvarētājs.”

Bieži šajās viņu pasaulēs viņu kāds izseko, viņu novēro, taču tā nav paranoja, kas ir tikai viena no murgu formām. Viena forma var būt draudīgs kaimiņš, bet cita, kur ir veselas organizācijas, cilvēku tīkls, kas vēlas viņam nodarīt pāri. Līdz pat transgalaktiskajām, citām civilizācijām, citplanētiešiem utt. Šīs ir tās slimīgās sajūtas, kas var pacientam parādīties slimības laikā. Paralēli tam cilvēkam var būt mainīgs garastāvoklis, nomākts vai, gluži otrādi, pacilāts, šīs misijas pārņemts.

Arī slimības paasinājumi mēdz būt ļoti dažādi – katram pacientam savādāks. Kā ārsts no pieredzes stāsta: “Ir slimnieki, kuriem pārsvarā ir viena šī doma, ideja par notiekošo, un ir pacienti, kuriem tēmas mainās – cita paplašinās, cita pazūd. Tas ļoti atgādina sadzīves konfliktus un nesaskaņas. Ja sākumā vaininieki ir tikai kaimiņi, tad jau pēc laika tur ir iesaistīta namu pārvalde, policija un galu galā valsts. Šī ideja cilvēkam galvā paplašinās. Citiem savukārt idejas var mainīties dienas laikā – tad tas, tad cits. Galvenais ir atcerēties, ka šajās sajūtās ļoti reti kad pacients jūtas labi. Cilvēks cieš, izjūt nepatiku un raizes. Viņam vajag palīdzēt.”

Liela daļa sirgstošo vēl atrodas starp mums. Kāpēc?

Kā rāda statistika, apmēram 1% katrā valstī slimo ar šizofrēniju neatkarīgi no ekonomiskā stāvokļa, kontinenta un klimata. Latvijā tie ir 23 000 cilvēku, no kuriem psihiatru redzeslokā ir aptuveni 18 000 pacientu. Tātad 5000 ir kaut kur ap mums ikdienā un sadzīvē. Šie cilvēki nevēršas pēc palīdzības, viņi klīst un dzīvo savā pasaulē, viņi ir slimības varā. Kādi ir šo apstākļu cēloņi?

“Ļoti bieži cilvēks neapzinās, ka ir slims. It sevišķi pirmajās slimības reizēs. Jo tās sākumā šīs slimās izjūtas cilvēkam šķiet pavisam reālas. Un te arī ir tā problēma,” turpina psihiatrs, “un šādos gadījumos tikai apkārtējie cilvēki ar savu vērību un palīdzību var iejaukties.” Slimais bieži var to neapzināties un uzskatīt slimību par realitāti.

Cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, sabiedrības attieksmes dēļ neiet pie ārsta. “Jo tā būs atzīšanās, ka esmu slims. Viņš nevēršas pie ārsta un paliek sabiedrības daļa, kura, iespējams, rada problēmas,” skaidro ārsts. Taču notiek pretruna, kā stāsta E. Rancāns: “Kad sabiedrība saskaras ar slima cilvēka izpausmēm, viņa sauc – psihiatri, kur esat, atbrīvojiet, mums traucē. Kad pats nonāk šādā lomā, tad sākas, kur ir manas cilvēktiesības, jūs nedrīkstat mani iespundēt slimnīcā. Jo sabiedrība ir tolerantāka, jo pacienti atbrīvojas un dodas pie speciālistiem.”

Ir arī šāds maldīgs uzskats, ka psihiatri ir pacientu ienaidnieki. “Mēs nevēlamies būt sabiedrības policisti, kas izolē. Kas vēlas tikai kādu kārtējo reizi iespundēt. Tā ir sabiedrības kopējā problēma. Rietumos, teiksim, ir administratīvie tiesneši, kas pieņem lēmumus par pacienta tālāko likteni – vai viņam ir nepieciešama slimnīca,” stāsta E. Rancāns.

Administratīvais tiesnesis ir juridiski izglītota persona, pie kura atnāk radinieki, kuri saka, ka pacients ir jāliek slimnīcā, tad slēdzienu dod psihiatrs un tiesnesis izlemj. Jo pacients nevēlas iet slimnīcā. Tad tas ir kā tiesas lēmums, piemēram, pēc divām nedēļām atgriežamies pie šā jautājuma.

Kā zināms, jebkurā ārstniecības iestādē, kurā nonāk cilvēks, noformē medicīnisko karti. Lūk, daudzi cilvēki baidās, ka tas iespaidos viņa dzīvi – ka kāds uzzinās par viņa psihiatra apmeklējumu vai slimību.

Psihiatrs E. Rancāns skaidro: “Likums nosaka, ka visa informācija, kas ierakstīta medicīnas kartē, ir konfidenciāla. Trešajām personām to var izpaust tikai ar pacienta rakstisku piekrišanu vai arī likumā noteiktā kārtībā. No psihiatriem šādu prasību var pieprasīt tiesa un prokuratūra, bet ar pamatojumu, kāpēc šāda informācija ir nepieciešama. Jā, mēs pasakām, ka cilvēks ir tajā un tajā laikā atradies slimnīcā, vai arī, ja jautā, tad nosakām diagnozi, bet sīkāku informāciju nesniedzam.”

Šo informāciju neizpauž arī darba devējiem. Ja darba likumdošanā šī profesija prasa psihiatra slēdzienu, tad jāiziet komisija, kurā ir psihiatrs. Viņš izziņā ieraksta tikai un vienīgi slēdzienu – drīkst vai nedrīkst strādāt, nekādas nianses tur neizpauž. Un ierobežojums nosaka nevis diagnozi, ar ko pacients slimo, bet viņa veselības pašreizējo stāvokli. Cilvēks var slimot ar šizofrēniju, bet, ja viņš regulāri ārstējas, lieto zāles, ja pietiekamu laika periodu jūtas labi, tad nav iemesla nedot viņam atļauju. “Turklāt, ja nāk tuvinieks vienkārši uz konsultāciju, tad tur nav pat ko uzskaitīt,” mierina ārsts.

Šizofrēnija var sākties pēkšņi, bet vairumā gadījumu tā sākas pakāpeniski un lēnām. Un ir pazīmes, pēc kurām var noteikt šizofrēniju – murgi un halucinācijas. Tas ir laiks līdz nonākšanai slimnīcā. Tomēr ārsta praksē ir bijuši gadījumi, kad šis laiks vilcies līdz pat 10 gadiem. Kas tad ir noticis?

“Sirgstošais cilvēks ir vērsies pie tuviniekiem pēc palīdzības, taču pēc uzklausīšanas tuvinieki atmetuši visam ar roku. Līdz ar to slimība plešas un cilvēks ik brīdi arvien vairāk notic šīm savām slimīgajām izpausmēm,” stāsta ārsts.

Tā kā slimajam pacientam šīs šizofrēnijas izpausmes šķiet ļoti reālas, tad tikai tuvinieki spēj palīdzēt viņam, jo visu var pamanīt pirmie. Tuvinieki nedrīkst klusēt un izlikties, ka nekas nav noticis, jo viņi var glābt šo situāciju, ziņojot par to ātrāk.

“Mans ieteikums, ja kādam no jums tuvajiem pamanātt kādu dīvainu izturēšanos un uzvedību, tad nevajag kautrēties nākt un meklēt palīdzību pie speciālistiem, jo psihiatri ir tiešas pieejamības speciālisti – viņiem nav nepieciešams ģimenes ārsts, un katrā Latvijas teritorijā, savā rajona poliklīnikā ir savs psihiatrs. Labs speciālists pēc tuvinieku stāstītā jau var nojaust, vai šeit būs darīšana ar garīgu slimību vai ne,” iedrošina psihiatrs E. Rancāns.

Šizofrēnijas ārstēšanā katrs mirklis ir svarīgs

Katra diena ir būtiska. Salīdzināsim ar meža ugunsgrēku – jādzēš liesma, kamēr tas ir iespējams. Jo ātrāk nodzēsīsim, jo mazāk būs postījumu. “Ja laikus vēršas pēc palīdzības, šizofrēnijas simptomus var diezgan labi ārstēt. Jo ilgstošāks ir neārstētas psihozes ilgums, jo sliktāka ir slimības ilgtermiņa norise,” skaidro psihiatrs E. Rancāns.

Ne vienmēr šizofrēnija ir jāārstē slimnīcā. Tur nonāk tikai tad, kad pacienta stāvoklis ir tik smags, ka ārpus slimnīcas viņš zāles nevar lietot vai arī neapzinās savu slimību līdz galam un atsakās lietot zāles.

Šizofrēnijas slimības saasināšanās laikā cilvēka noteiktās smadzeņu struktūrās psihiatriem vēl nezināmu iemeslu dēļ kādas ķīmiskās vielas kļūst par daudz. Savukārt citā smadzeņu struktūrā šīs vielas ir par maz. Veidojas savdabīgs disbalanss un smadzenēs rodas haoss, kur arī veidojas šīs šizofrēnijas pazīmes. Bet ko tad spēj darīt zāles?

“Zāles spēj galvas smadzenēs normalizēt šīs vielas līdzsvaru. Ja šī viela – dopamīns – samazinās, izzūd murgi un halucinācijas. Tas raksturīgs vecās paaudzes zālēm,” stāsta E. Rancāns, “Savukārt jaunās paaudzes zāles samazina šo dopamīna līmeni atsevišķās smadzeņu struktūrās, bet vienlaikus tās stimulē dopamīna parādīšanos citās smadzeņu zonās. Tās ietekmē garastāvokli, domāšanas procesu, ātrāk palīdz smadzenēm atgūt šo balansu.”

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas ārstēšanās ir jāturpina, lai novērstu nākamo slimības paasinājumu. Ārstēšanas kurss ir mērojams vienam mēnesim. Reizēm arī gadiem, bet tas atkarīgs no slimības formas un pakāpes.

“Cilvēka dzīve neapstājas, jo šizofrēnijas paasinājums kā jebkura cita slimība iespaido pacienta dzīvi tiktāl, kamēr tā nav kontrolēta. Ja cilvēks regulāri ārstējas un saņem zāles, tad ļoti iespējams, ka viņa pašsajūta atgriežas iepriekšējās sliedēs – agrākās pašsajūtas līmenī,” skaidro psihiatrs E. Rancāns. “Tomēr šeit ļoti būtiska ir ārsta, pacienta un viņa tuvinieku sadarbība. Jo tā ir veiksmīgāka, jo ātrāk cilvēks var atgūt savas darbaspējas un saglabāt tās.”

Problemātiskie aspekti ārstēšanas procesā

Problēma ir tieši saistīta ar slimības medikamentu lietošanu. Pacienti nereti nevēlas lietot medikamentus, kam par iemeslu ir līdzestības trūkums. Šo līdzestību nosaka gan pacients (vecums, slimības klīniskās norises īpatnības, sociālā situācija u.c.), medicīnas darbinieks (izskaidrošanas māka, personība, autoritāte pacienta acīs, aprūpējamo pacientu skaits u.c.), medikamenti (lietošanas ilgums, biežums, deva, blakusparādības, ievades veids u.c.), ambulatorā dienesta pieejamība un komforts tajā. Tomēr vislielākā problēma ir galvenokārt medikamentu izmaksās. Jaunās paaudzes zāles ir dārgas, to lietošana pacientam mēnesī izmaksā apmēram 100 latu.

Tomēr psihiatrs E. Rancāns šos aprēķinus skaidro no citādāka viedokļa: “Ja tas viss balstās uz aprēķiniem, vai tiešām izdevīgāk ir turēt pacientu slimnīcā? Pierādījumi vēsta, ja ņemat vērā visas izmaksas, ja pacients nelieto zāles un vienmēr atgriežas atkal slimnīcā – tas sanāk mēnesī dārgāk par šiem 100 latiem. Viņš neiet uz darbu tā vietā, lai pelnītu naudu un maksātu nodokļus – rodas pretējs process, sabiedrībai ir jāmaksā par viņu. To visu parēķinot, izdevīgākas ir šīs jaunās paaudzes zāles.”

Vēl viena iespēja ir zāles injicēt, līdz ar to nav nepieciešama kontrole, vai pacients dzer zāles ik dienu vai ne. Injekcijas zāles iedarbību garantē un iedarbojas pat vairākas nedēļas. Šīs zāles normalizē smadzeņu darbību, tādēļ pacients sāk justies labāk – viņš pamostas it kā no murga.

Pēc Latvijas klīniskās pieredzes veica starptautisku klīnisko pētījumu (2003. gada maijs – 2004. gada jūnijs) 34 pacientiem, kuri iepriekšējos divos gados bija ārstējušies slimnīcā, pēc 284 injekcijām 75% viņu slimnīcā neatgriezās.

Pie šizofrēnijas paasinājuma ārstēšanās ir viens mēnesis. Pēc tam varam pacientam atļaut atkal strādāt. Kā tad saasinājumi var rasties? “Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks kļūst agresīvs, sabiedrībai bīstams,” stāsta E. Rancāns. “Piemēram, viņš var sākt zaudēt sava darba produktivitāti, kavēt termiņus, bet nekādā gadījumā uzbrukt kādam. Slimība traucē veikt viņa tiešos darba pienākumus. Bet talants jau nezūd.”

Vai ir iespējams šizofrēniju paredzēt?

Psihiatrs tomēr atzīst, ka slimības cēlonis nav noskaidrots: “Zināma loma ir pārmantojumiem, gēniem. Bet arī tas nav pilnīgi visiem 100%. Protams, ja rados kāds slimojis, tad šī varbūtība palielinās “n” reižu, bet nav absolūta. Šis risks nav nosakāms, tāpat kā visām citām pārmantojamām slimībām.”

Tāpat nav iespējams paredzēt šo slimību. Visā pasaulē veic pētījumus, kur meklē lielo riska grupu – pēc noteiktām pazīmēm. “Un pētīs, vai ir vērts ārstēt, piemēram, 100 bērnu pusaudžu, kuri ir augstākajā riska grupā, lai novērstu, teiksim, 20 šādus slimības paasinājumus. Pašreiz nav nešaubīga viedokļa, vai ir vērts to darīt. Ir kaut kādi pierādījumi, ka tā tas varētu būt, bet, lai novērstu 20% šādus gadījumus, vai ir vērts ārstēt arī pārējos 80%?” izklāsta ārsts.

Garīgā slimība un šizofrēnija, tai skaitā stress, nevar rasties tā, vienkārši. Vienalga, cik traģisks ir bijis notikums cilvēka dzīvē. Jā, stress var satricināt, ja cilvēkam ir nosliece uz šizofrēniju. Bet to radīt stress nevar. Un otrādi – ja ir nosliece uz šizofrēniju, bet cilvēks visu dzīvi pavada komfortablos apstākļos, harmoniskā emocionālā vidē, šī slimība var neizpausties.

Fakti par šizofrēniju

Mēs, cilvēku sabiedrība, vārdu šizofrēnija pamanām tikai tad, kad noticis kas slikts – kad kāds ir kādam uzbrucis vai ko nozadzis slimības iespaidā. Vārds šizofrēnija asociējas ar ko sliktu un norakstāmu. Bet tas tā nebūt nav, ja cilvēku ārstē, viņš pat ir spējīgs strādāt. Mēs nevaram kliegt, lai atbrīvo mūs no šiem dīvaiņiem, tai pašā laikā gausties par nodokļiem, darbaspēku u.tml. Jā, nenoliedzami, ir daudz smagu slimības formu, ar kurām pacientam būs jāpaliek slimnīcā, bet vairumam slimo ir jādod iespēja. Iespēja no dzeguzes ligzdas tikt reālajā dzīvē...

Pateicamies E. Rancāna kungam par palīdzību raksta tapšanā!