Savukārt pašā Lieldienu svētdienā jau svin Kristus augšāmcelšanos, kas daudzām tautām simbolizē arī dabas atmodu pavasarī. Daba sāk plaukt un zaļot, dzīvnieku pasaulē dzimst pirmie mazuļi, un šīs tendences lielā mērā ietekmē arī svētku ēdienkarti. Tādēļ jēra cepeti vai šķiņki uzskata par klasiskās Lieldienu maltītes pamatu.
Taču dabā sakņotās agrākās tradīcijas mūsdienās ir savijušās ar dažādiem mītiem, piemēram, par Lieldienu zaķi un ar to saistītiem atribūtiem. Vāciski runājošo tautu vidū valda uzskats, ka svētku galdā katrā ziņā jābūt kādam burkānu ēdienam – ja ne gluži sautētiem burkāniem krējuma mērcē vai burkānu pankūkai, tad vismaz kūkai ar oranžiem marcipāna burkāniņiem. Turklāt pie burkāniem jābūt klāt arī maziem zaļiem lakstiņiem.
Zaļā un dzeltenā krāsa Lieldienu maltītē patiešām ir dominējošā – gan galda klājumā, gan ēdienos. Zaļie salāti, vieglas biezeņzupas ar zaļumiem, zaļumu mērces, dzeltenas omletes, Lieldienu maizītes un kūciņas ar dzeltenu glazūru un rotājumiem, dzeltena vistas gaļas zupa ar nūdelēm un, protams, olas. Vārītas, ceptas vai sakultas ar cukuru – katrā ziņā bez tām Lieldienas nav Lieldienas.
Kas var būt labāks par laisku svētdienas rītu, kad cilvēks ir labi izgulējies, devies laukā Lieldienu zaķa paslēpto olu meklējumos un arī kādu atradis, pēc tam apsēdies pie bagātīga brokastu galda un ķēries pie baudīšanas. Ja vēl laika apstākļi atļauj, iespējams, uzklājis galdu kaut kur piesaulītē...
Tradicionālās Lieldienu brokastīs parastās vārītās olas vietā aizvien biežāk pasniedz pildītas olas vai vārītas olas zaļumu mērcē vai kopā ar zaļajiem salātiem. Šādu ēdienkarti papildina ar tā dēvētajiem ātrajiem pannas ēdieniem, piemēram, pikantām siera pankūkām vai dārzeņu omleti. Īsti vietā ir arī laša vai foreles kanapē un augļi ar sieru.
Vēl viens variants – kruasāni, franču bagete vai grauzdēta baltmaize (visi šie “cepumi” jau pārvērtušies par internacionāliem izstrādājumiem) un marmelāde, medus, kamambēra siers, lasis vai kaviārs ar vārītu olu. Šis variants pagājušajā gadā vairākos restorānos jau ticis ierakstīts kā tradicionālais Lieldienu brokastu piedāvājums. To papildina glāze šampanieša (tas nekas, ka tās ir brokastis).
Parasti pēc šādas laiskas maltītes par pusdienām īpaši domāt negribas, taču agri vai vēlu tās pienāk; reizēm gan tiek apvienotas ar vakariņām. Tad ir laiks likt galdā jēra gaļas ēdienus, vistas cepeti vai vistas zupu, zaļumu un garšaugu zupas, augļu salātus ar vaniļas mērci, rauga mīklas pīnes, olu kūkas.
Lai gan olas Lieldienās iederas jebkurā ēdienreizē, dzīve rāda, ka vārītās un krāsotās allaž paliek pāri arī pēc svētkiem. Ja tās krāsotas ar dabīgajām vai pārtikas krāsām, tad ir izmantojamas arī turpmākajās dienās, vienīgi tradicionālajā veidā – brokastīs ar maizes šķēlīti – jau būs apnikušas. Ir vēl vairākas iespējas tās racionāli izlietot:
- sakapātas olas iejauc maltajā gaļā, no kuras gatavos frikadeles vai ceps kotletes;
- ar sakapātām olām uzlabo kartupeļu biezputru;
- sakapātas olas noder kā piedeva zupām;
- ar sakapātu baltumu un dzeltenumu (atsevišķi) rotā sviestmaizes;
- sasmalcinātu dzeltenumu pievieno gatavai salātu mērcei.